Labdarībai jābūt pieejamai

Pirms kāda laika, atverot skapi, es smagi nopūtos. Tur ir tik daudz lietu, kuras es nevalkāju, ka atrast tās, kuras es velku sāk palikt arvien grūtāk. Tādēļ sāku ar nelielu revīziju bikšu departamentā. Izslēdzis no aktīvās aprites sešus pārus, es sāku domāt – ko ar tiem iesākt? Es šos apģērbus esmu vilcis tik reti, ka tie izskatās teju kā no veikala plaukta. Tādēļ es sāku meklēt opcijas.

Ir pierasts, ka tuvojoties Ziemassvētkiem labdarības akcijas uzglūn no visiem stūriem pēc kārtas. Kā likums vairumā gadījumu atsaucīgos līdzcilvēkus aicina palīdzēt ar naudu – ziedojiet zvanot, ziedojiet pārskaitot, ziedojiet klausoties dziesmu pa radio. Tomēr daudz nemanāmāki un klusāki ir aicinājumi ziedot sev nevajadzīgās mantas.

Labdarībai ir jābūt pieejamākai, es nodomāju skatoties uz savu bikšu kaudzi. Tās ir labā stāvoklī un man žēl tās mest ārā, tomēr vienlaikus es apzinos, ka man pašam tās nav vajadzīgas un es diez vai tās izmantošu. Tad kādēļ neatdot kādam citam? Bet kur, kad un kā? Atsaucīgākie cilvēki noteikti teiktu, aizved uz Sarkano Krustu vai nodod ceturtdienās pēc saulrieta, pāra datumos pilsētas otrā galā nezināmā ielā punktā Y. Lai arī tās visas bija teorētiski iespējas, praktiski – labdarībai jābūt pieejamākai.

Jau kādu laiku atpakaļ pamanīju, ka dažos lielveikalos ir izvietotas apģērbu savākšanas kastes. Jā, citur “sapuvušajā” Eiropā šī prakse ir ļoti izplatīta un tādas kastes ir teju uz katras ielas. Piemēram, lielveikalā Spice, šis objekts vienmēr izskatījās pēc izgāztuves apkurinātās telpās. Un tam ir iemesls, iedzīvotāju pieprasījums nodot šādu mazlietotu apģērbu pārspēja kastes fizisko ietilpību. Rezultātā maisi un maisiņi bija redzami plašā perimetrā apkārt glīti noformētajai kastei. Tagad kaste pārvākusies uz plašākām telpām, bet joprojām, tajā atstājot apģērbu, ir sajūta, ka tu to izmet miskastē, nevis nodod tālākai lietošanai.

Labdarībai ir jābūt sociāli atbildīgai. Kādēļ vākt naudu jaunu apģērbu iegādei trūcīgiem iedzīvotājiem, ja daudziem iedzīvotājiem ir mājās kaudzēm apģērba, kuru viņi nelieto, bet «izmest žēl, jo galīgi nav valkāts». Viens, manuprāt, slavējams sociālās atbildības piemērs ir veikalu tīkls H&M, kur nododot savu nevajadzīgo apģērbu, saņemsiet atlaidi jauna iegādei.

Arī lielveikaliem vajadzētu būt aktīvākiem sociāli atbildīgas labdarības veicināšanā. Jo tieši lielveikali un daudzie tirgotāji ir tie, kuri uztur patērētāja kultu un aicina mūs nemitīgi iegādāties jaunas, mums nevajadzīgas lietas, bez kurām mēs nespējam dzīvot. Es protams varētu turpināt sarakstu arī ar pašvaldību, kura varētu būt sociāli atbildīgāka, bet ziniet, es dzīvoju Rīgā.

Pavisam drīz, Latviju piemeklēs kārtējie patēriņa svētki – Melnā piektdiena. Gribētos novēlēt, lai mūs piemeklētu arī sociāli atbildīga mantu nodošanas – zaļā ceturtdiena pirms tās.

Leave a Reply

Your email address will not be published.

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.