Mēs ciešam pat tad, ja uzvaram

Latvieši ir cietēju tauta un tas zināms jau sen. Mums ir kaudzēm piemiņas dienu, kurās mēs apraudam savas tautas grūto likteni, kas no tiesas nav bijis viegls. Tomēr mēs nespējam pacelt galvu un skatīties uz priekšu. Tā vietā mēs visu laiku atskatāmies un atmuguriski ejam tālāk. Un pēc tā visa nebeidzam brīnīties, kādēļ te atsitam galvu pret siju, te ar muguru ieskrienam betona sienā. 

Un tagad, kas ir Lāčplēša diena? No vēsturiskā aspekta tā ir diena, kurā Latvijas valsts armija izšķirošajā cīņā uzvarēja Bermonta karaspēku. Uzbrukums Bermonta karapulkam sākās jau 9.novembrī. Cīņas bija ilgas un grūtas, bet mēs uzvarējām. Latvija uzvarēja!

Kādēļ gan iedzīvotāji neiet raudāt pie ārvalstu vēstniecībām tajās reizēs, kad mēs uzvaram kādu hokejā? Kādēļ mēs priecājamies par uzvarām Olimpiādēs, bet bēdājamies par uzvarām karā? Šī ir mūsu valsts uzvara cīņā par savu brīvību. Mums būtu tā jāsvin ar līksmi un prieku, un vienreiz jāizbeidz raudāt par to, ka esam uzvarējuši!

 

Foto: Saeimas preses dienests

2 Responses to “Mēs ciešam pat tad, ja uzvaram”

  1. Manuprāt, mēs raudam par tiem, kas ir miruši šajos karus, bet vispārīgi esmu redzējis, ka tiek arī svinēti šie svētki.

  2. sarkanakmens says:

    Manu prāt viss ir kārtībā, mēs pieminām mužībā aizgājušos, kas atdeva dzīvību cēlām mērķim un katrs 11. novembris ir vēstures faktu atkartošana, tā mēs uzzinam par šiem notikumiem vairāk. Viss notiek ļoti pozitīvi. Tas, ka kaut kas nav kārtībā, varētu piekrist, kaut vai par to, ka svētkus atzīmējam un ziedus liekam pie Brīvības pieminekļa, sanāk, ka kādreiz bija un tgd to tikai pieminam.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.