Kas mēs būsim nākotnē?

Šodien vērojot Latvijas Universitātes pieteikumu skaitu uz dažādām studiju programmām paveras teju tradicionāla aina. Vislielākais konkurss ir starp Vadības zinībām un Komunikācijas zinātni.  No kā atliek secināt, ka valsti plāno glābt lieli priekšnieki un piarščiki.

Tajā pašā laikā profesionālajā izglītības programmā datorsistēmas un datortīklu administrēšana pieteikušies vien 7 cilvēki ar primāro izvēli. Bez jebkādām grūtībām var apgūt Māsu zinības, kur pieteicies tikai viens cilvēks. Protams, diezgan daudz iespēju ir apgūt pedagoga izglītību, kur budžeta vietu ir samērā daudz un pat bez konkursa. Nez kādēļ no šodienas viedokļa skatoties, tas izklausās drusku pēc nepārdomātas valsts rīcības un ņirgāšanās.

Protams šī tendence nebūtu nekas īpašs, jo teju līdzīga situācija ir saglabājusies jau daudzus gadus. Bet, vērojot zemāk, kas notiek maksas lauciņā, šķiet, ka cilvēki par savu naudu šogad studēt vairs nav gatavi. Un var jau saprast, kamdēļ izmest naudu vējā, ja viņas tāpat nav. Interesanti, pēc, cik ilga laika mūsu dārgā valsts attapsies, ka viņai skolotāju sagatavošanu nevajag apmaksāt vairs, jo esošos nav kur likt?

Starp citu, joprojām aktuālas runas ir par nenovērtēto profesionālo izglītību. Kaut kā par dažāda līmeņa koledžām, kur izglītību var iegūt īsākā laikā, tomēr daudz nerunā un neviens aktīvu interesi neizrāda. Šķiet, ka pret to laiku, kad dižķibele būs beigusies mēs šo izglītības posmu būsim piebeiguši dabīgā nāvē un sāpe būs kā ar roku noņemta. Sanāks tāda dabīga izglītības reforma, jo esošā ministre laikam uz tādu nav gatava.

Un jā, vēl jau ir tādi kā Šlesers. Nafig mācīties? Visu var apgūt caur pieredzi. Protams, nav jau sliktākais ceļš, bet tomēr kamdēļ atkal izgudrot velosipēdu no jauna?