Kā koris «Sōla» izkonkurēja filmu «Titāniks»

Latvieši ir dziedātāju tauta. Par to varējām pārliecināties aizvadītajā vasarā, kad biļetes uz Dziesmu un Deju svētkiem tika izķertas ātrāk nekā valsts uzņēmumi vispārējā privatizācijā pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā. Tomēr Latvijā koriem mēdz apnikt dziedāt tikai akadēmisko repertuāru un tas ir saprotami. Galu galā korī tak dzied arī tikai cilvēki. Pavisam nejauši savā sejasgrāmatas laika joslā ieraudzīju kādu video, kurā trīs džeki un bītboxeris (tā laikam to sauc) kaut kādā mistiskā koridorā ar telefonu iefilmējuši mikrofona aptaujas pieteikuma dziesmu. Tieši ar šīm 38 sekundēm bija pilnīgi pietiekami, lai es izlemtu, ka ikgadējās filmas «Titāniks» vietā gribu redzēt klātienē vienu no visu laiku stilīgākajiem koriem Latvijā, izpildot leģendārās Mikrofona aptaujas dziesmas.

Nodomājuši – kurš tad uz to koncertu varētu gribēt iet – biļešu iegādi atlikām tieši par vienu dienu, kas bija pietiekami, lai biļetes beigtos pirms tās paspējām nopirkt. Par laimi vēl pēc pāris dienām izmeta papildporciju. Starp citu, biļešu cena ļoti demokrātiska – 7 eiro. Nez vai koris «Sōla» ir godīgs eiro ieviesējs?

Kā vēstīts kora mājaslapā, koncerta repertuāru no visām Mikrofona uzvarētājdziesmām izvēlējušies paši koristi. Tā teikt dziedāja to, kas pašiem tuvāk. Lai nebūtu pārāk vienmuļi (lai gan grūti nosaukt par vienmuļu kori, kurā vīrieši dzied sieviešu parūkās pie varavīksnes krāsas baloniem), pasākumā piedalījās arī grupa «Pieneņu vīns».

Tieši šī grupa bija mans lielākais pārsteigums (lasīt – vilšanās) šajā vakarā. Pirms tam vairākas reizes bija sagadījies dzirdēt viņus muzicējam, starp citu viņi arī piedalījās Eirovīzijā, un nevarētu teikt neko sliktu. Bet šoreiz bija sajūta, ka grupa vai nu nebija paspējusi, vai nebija gribējusi līdz galam apgūt šī pasākuma pieticīgo repertuāru. Drusku pārmudrījot un nodziedot diezgan nekā dažas viņiem atvēlētās dziesmas.

Savukārt vārdu «vilšanās» nevar teikt par visu pārējo, kas šajā vakarā notika RTU (kur norisinājās koncerts). Hipsteru paradīze – tā varētu nosaukt kora «Sōla» dalībnieku apģērbu. Bet hipsteriem par nelaimi, viņi nezināja par šādu pasākumu. Publiku pārsvarā veidoja cilvēki pusmūžā vai pat nedaudz vecāki par viņiem. Un iespējams tas labi. Diez vai hipsteri būtu atpazinuši Gunāru Jākobsonu, kurš manas bērnības balsī vadīja šo pasākumu.

Vakara vadītājs Gunārs Jākobsons

Tas viss protams būtu štrunts, ja vien pavisam neuzkrītoši, koncertā tuč tuč uzspēlēt nebūtu ieradies arī maestro Raimonds Pauls. Tiem, kas nezina, tieši viņa dziesmas uzvarēja vairākās sākotnējās aptaujās pēc kārtas. Viņu publika sagaidīja ar ovācijām stāvus.

Pie klavierēm Raimonds Pauls

Pats koris dziedāja labi un aranžijas man galvenokārt ļoti gāja pie sirds. Visticamāk tādēļ, ka neviens nebija centies kaut ko pārmudrīt un «uzlabot». Vairāk par to kaitināja tehniskais nodrošinājums. Lai gan, droši vien atbilstoši laikmetam – astoņdesmitajiem. Jo RTU zāle, kurā notika koncerts, noteikti remontu nav piedzīvojusi tieši kopš tā laika, tādēļ vietas izvēle varētu būt pat loģiska. Diemžēl to visu pavadīja nemitīgi fonējoša apskaņošanas iekārta un vēl vājāka par iekārtu skaņas režija. Lai gan būsim godīgi – skaņas režijas nebija, kāds vienkārši centās pie pults dabūt daudz maz visu līdzsvarā.

Mans personīgi vislielākais pārdzīvojums tieši par izvēlēto norises vietu. RTU zāle, manuprāt ir pilnībā nepiemērota šādiem pasākumiem. Šāda līmeņa koris noteikti ir pelnījis labāk un vairāk. Tieši tādēļ gribētos novēlēt šo pašu programmu izpildīt atbilstoša skanējuma telpā, ar labu gaismas un skaņas režiju un vēlams to visu ierakstīt lieliskā video kvalitātē. Jo koris «Sōla» to vienkārši ir pelnījis.