Pateikt paldies

Foto: https://www.flickr.com/photos/needoptic/

Latvija ik pa brīdim aizņemas no ārzemju kultūrām dažādus svētkus, pazīstamākie noteikti ir visu svēto nakts un valentīndiena. Ar pateicības dienas aizņemšanos latvieši nav aizrāvušies, jo mums tāda kā sava pateicības diena ir kaut kur starp Lāčplēša dienu un Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienu. Tad nu veiksmīgi iztiekam bez tās. Savukārt ASV pateicas uz nebēdu.

Cik nu daudz Latvietis vispār var kaut ko zināt par šiem importa svētkiem, tad to viņš uzzina no Holivudas filmām. Tur pateicības diena tiek attēlota kā vakars ģimenes/draugu lokā, kur tiek konsumēts cepts tītars. Nereti komēdijās daudz plašāk tiek atspoguļota pati ņemšanās ap tītara pagatavošanu daudz plašāk nekā tā pateicības padarīšana. Ak jā, pie galda, kur uzlikts šis izgatavotais tītars, visi parasti pateicas (par to, ka ir izdevies to pagatavot) par to, cik laimīgi un priecīgi ir būt kopā ar cilvēkiem, kas viņiem ir tajā brīdī apkārt.

Pateicības dienas vēsturē tās pirmssākumi meklējami dažādās reliģijās, kur rudens laikā pēc ražas novākšanas iedzīvotāji pateicās par gūtajiem pārtikas krājumiem. Tādi kā ražas svētki. Pazīstamākā leģenda vēsta par angļu nodibināto koloniju 17. gadsimta sākumā, kurā pirmās ziemas laikā daudzi nomira no bada un slimībām. Tāpēc pēc pirmās sekmīgās ražas tika sarīkoti svētki, lai pateiktos par ražu. Vēlāk dažādos karos ASV pateicības diena atzīmēta arī pēc nozīmīgām uzvarām pār pretiniekiem, līdz visbeidzot tā tika noteikta par valsts svētkiem.

Daži mani draugi nolēma, ja mēs varam pārņemt tādus muļķīgus svētkus kā visu svēto nakts, kādēļ gan mēs nevarētu pārņemt arī kaut ko labu – paēst lieliskas vakariņas un pateikties par to labo, kas mums ir ikdienā.

Man šķiet, mūsu dzīve ir tik piesātināta ar dažādiem notikumiem, ka mēs daudzas lietas uztveram kā pašsaprotamas. Mums šķiet pašsaprotami, ka mums ir vecāki, ka mēs esam paēduši, ka mums ir silti, ka autobuss pienāks pēc saraksta un ka lidmašīna nogādās galamērķī. Mēs nepieņemam varbūtību, ka varētu būt arī savādāk. Manuprāt šādu svētku atzīmēšana nedaudz iemācītu pazemību un varbūt nedaudz pieticības. Nevarētu gan teikt, ka mēs esam tā nepieticīgākā tauta pasaulē (sveiciens grieķiem šeit). Pateikt paldies par lietām, kas mums ikdienā ir tik pašsaprotamas, bet daudziem cilvēkiem visā pasaulē (un tepat Latvijā) nav pieejamas. Pateikt paldies par maizi vakariņās. Pateikt paldies par labiem draugiem, kuri ir līdzās, kad mums tas ir nepieciešams. Pateikt paldies par labu attieksmi un paldies sētniekam, kurš savāc aiz mums mēslus uz ielas. Mums visapkārt ir tik daudz cilvēku, lietu un notikumu par kuriem pateikt patiesu paldies.

Foto: Aurimas Adomavicius