Pastnieks uz Viļņa

Viļņa ir kā bērns zviedru ģimenē, kur notikusi nekontrolēta apaugļošana grupā starp krieviem, poļiem un lietuviešiem. Pie šīs vērtīgās atziņas es nonācu pēc diviem rītiem, diviem vakariem un vienas dienas šajā brīnišķīgajā kontrastu pilnajā pilsētā, kur mani aizveda Pastnieka 10. jubilejas gaitas.

To, ka Viļņa nav nekāda Rīga mēs sapratām vēl ceturtdienas pēcpusdienā. Un nolēmām nomainīt nedaudz komandas sastāvu un nosaukumu. Iesaistījām arī pašu Enkuru papildspēlē ar nosaukumu «Komandas nr.5 īstais nosaukums». Papildspēles uzdevums bija atminēt komandas īsto nosaukumu, kurš mainījās ik pēc kontrolpunkta. Diemžēl Pastnieks nebija ne uz pusi tik digitāls kā pērn, tādēļ iecerētā jautrība nesasniedza maksimumu.

Īsā versija: Kā parasti bija forši.

Garā versija.

Piektdienas pievakarē ieradāmies pilsētā pavisam neuzkrītoši izbraucot pa vecpilsētas ielām. Pamanījām, ka teju katrā logā noris dzīvība un visi skatās kādu dīvainu hokeju. Noparkojušies īpaši šaurā stāvvietā, dodamies apgūt naktsmājas. Pa ceļam ieraugam Narvesenu, kur nolemjam iegādāties Viļņas kortelīti kvalitatīvākai un ērtākai braukāšanai ar sabiedrisko transportu. Uzreiz atklājas vietējās dīvainības, jo atšķirībā no e-talona, Viļņā kokus necērt, bet liek visiem pirkt plastikātu. Turklāt 4 biļetes iespējams iegādāties tikai veicot 4 neatkarīgas bankas transakcijas. Iespējams, tas bija pārdevējas bugs. Samierināmies, ka labas kortelītes te nav, paņemam četras Viļņas kortelītes un dodamies tālāk.

Izvizinājušies nelielā papildus lokā pa pilsētu, nedaudz vēlāk atrodam Statoil, kur ir Laba kortelīte. Laikam tā ir iecienīta, jo nopērkam pēdējo. Kā nu ne, ja par 0,58 euro iespējams saņemt nelimitētu internetu uz diennakti. Kamēr mēs vizinājāmies apkārt un meklējām stāvvietu, kuras automāts nepieņem Rīgas kartes, Lietuvieši bija uzvarējuši savā hokejā, kas garantēja vienmērīgas svinības ar atbilstošu trokšņu līmeni aiz loga visas nakts garumā.

Sestdienas rīts pienāca miegains. Jau pa ceļam uz sākuma punktu pamanām vairākus pastniekus perimetrā. Viļņas centrālajā vecpilsētas laukumā notiek instruktāža vulgaris, kura šķiet nevienu neizbrīna. Jau sākumā ir skaidrs, ka šeit sapulcējušies tikai tie, kuri nav pirmo reizi ar Miervaldi uz jumta. Pirmais uzdevums el Clásico. Čupa ar bildēm, kvartāls un «ej tu tagad tur atrodi». Visi dalībnieki tikpat klasiski sadalās grupās, sadala kvartālus un aizšļūc meklēt punktus. Nonākuši pie pirmā objekta secinām, ka mūsu digitālajā uzdevuma kopijā nav iespējams salasīt jautājumu. Tad nu veicam nelielu socioloģisku aptauju konkurentiem, kas te īsti jānoskaidro. Konkurenti nav diez ko atsaucīgi, tomēr beigās atrodam izpalīdzīgus cilvēkus. Vēl pāris kvartālu, neliela kolektīva audio gida klausīšanās pie pieminekļiem un ir gandrīz skaidrs, kurp jādodas.

Nokļuvuši brīnumzemē – Viļņas tirgus – mums nevilšus rodas sajūta, ka esam aizceļojuši laikā 20 gadus atpakaļ, lai arī pats brauciens ar pārsēšanos ilga tikai 40 minūtes. Šķita, ka Viļņas tirgus ir izzudis līdz ar e-talona ieviešanu Rīgā, bet nekā tamlīdzīga. Tas plaukst un zeļ. Šeit ir iespējams iegādāties pilnīgi visu, ko vien jūsu samaitātā iztēle ir iedomājusies. Atkal mūsu rokās ir kaudzīte attēlu ar tirdzniecības vietām. Pēc attēliem jāatrod šo vietu piederība ejām. Piedāvājums acumirklī izklausās bezcerīgs, tomēr sadalījuši ejas, dodamies uzbrukumā. Aptuveni stundu vēlāk, kaut kur starp šujmašīnām paklājiem un buru kuģiem, izlasām uzdevumu līdz galam – nepieciešams katra tirdzniecības objekta nr. Pieminam Viļņa māti un dodamies vēlreiz ātri pārķemmēt tirgu. Pasākumu vēl jautrāku padara fakts, ka daļa objektu sāk aizvērties. Beidzot tikuši prom no šī neticami aizraujošā apskates objekta, kurā gribētos vēl uzkavēties, lai apēstu kādu belašu, sākam rēķināt viļņa garumus.

Nokļuvuši želejas stacijā nedaudz apjūkam, jo nav skaidrs, «kā te tas viss darbojas». Līdz iecerētajam transportam ir vairāk kā 20 minūtes laika. Tādēļ dodamies apgaitā pa kioskiem – ar mērķi iegādāties līmi. Kamēr to meklējam, papildspēle, kurā jāveic troļļošana no pēc iespējas lielāka taksofonu skaita, sasniedz kulmināciju. Kur pagriežam galvu, ieraugam taksofonu. Tad nu steidzam i bildēties, i zvanīt, i līmi pirkt, līdz knapi iespējam uz autobusu. Ceļš ir tāls, un nav saprotams, uz kādu nekurnekadzemi mēs braucam. To, ka Viļņā salīdzinot ar Rīgu sabiedriskais transports nerullē, saprotam brīdī, kad pietura atrodas vismaz 100m nekurienes vidū no vienīgā apskates objekta vairāku km attālumā. Neliels bridiens pa kāpnēm un mūsu skatam paveras Baltijai pilnīgi neraksturīgs skats. Kamēr komandas biedri ielīp telefonos un klausās radio viļņos, es viļņaini izgāžos uz trepēm un pūtinu kājas. Kolēģi atgriežas pikti un uzrīko skandālu, bet tā kā par pavāru neslavēšanu pienākas sods, tad viņu dusmas tiek noslāpētas ar gardiem cepelīniem.

Vispār jāsaka sabiedriskā transporta Dievs šogad mums bija labvēlīgs. Atceļā no kraujas uz vecpilsētu mēs paspējam ielēkt trolejbusā, kurš jau ir aizgājis. Vēlāk autobuss neplānoti piebrauks pieturā 15 sekundes pēc tam, kad mēs tur ieradīsimies. Vismaz transporta kustības jautājumos mēs ar Viļņu esam uz viena viļņa un mūsu pulss ir vienā ritmā gluži kā hokeja bumba pusfinālā.

Kamēr komandas biedri mani nosūta trimdā uz operu, jo izrādās es esot viskulturālākais cilvēks mūsu sastāvā (ak avis, kā Jūs maldāties). Tikmēr Ieva ierāpjas tornī, bet pārējie aiziet pildīt klasisko muzeja uzdevumu. Ar tēlu no dažādām klasiskām operas/baleta izrādēm minēšanu man sokas vidēji labi. Pirmajā piegājienā atkožu trīs, bet ar nelielu palīdzību un hintošanu pavisam ātri salieku arī pārējos pa vietām. Bet Otello, kurš attēlots kā oktobra revolūcijas dalībnieks, mums abiem ar enkura palīdzi paliek mīkla.

Pie torņa man tiek nodrošināta izklaide koncerta un turku, kuri lepni fotografējas ar Turcijas karogu visās iespējamās pozās ietvarā. Tikmēr izmisuma un depresijas pilna no torņa nolaižas Ieva. Kaut ko bakstījusi kaut ko pētījusi, it kā sapratusi, bet neko nesaprot. Pirms dodamies intuitīvi izraudzītā virzienā, uzdodam vēl kontroljautājumu enkura spiegam viļņu valstīs un dodamies apstiprinātā debespuses virzienā. Apstaigājam dažas baznīcas, turpu šurpu, Arnis veic nodokļu parādu piedziņas rīka foto uzņēmumus un pēc absolūta izmisuma nokļūstam gandrīz krusta kalnā. Ne gluži īstajā, bet kalns un krusti šeit ir. Skats par miljonu, arī enkuristi tādi foršiņi priecīgi. Laikam bauda jau sen.

Tipisks skats uz Viļņu

Palūkojamies tālumā, pamanām kādas dīvainas zīmes un signālus. Savadām gārminā un ejam kalniem pāri, kur mūs drošības nolūkos izvada zirgu policija. Nokļuvuši līdz pieturai jau pēc dažām sekundēm iekāpjam autobusā, kurš mūs aizved vajadzīgajā virzienā. Nulles punktā mūs sagaida uz trepēm smēķējoša sieviete halātā. Nedaudz tālāk, sētas otrā pusē pamanām citu komandu, kura kaut kur aiziet. Mēs pabolamies, pabolamies, ieraugam taksafonu. Nu labi, vismaz uzpīkstinās. Sajūta, ka esam atbraukuši vismaz uz Preiļiem, Krāslavu vai kaut ko necilu pa vidu. Vietējā kolorīta blīvums uz kvadrātmetru pārsniedz 100% atzīmi. Kā jau pastnieki ar pieredzi, atkal liekam lietā čuju un ejam brīvi izvēlētā virzienā, kur mums liekas, ka ir jāiet. Pa ceļam satiekam vietējo, kurš saka: «Jā, jā Jūs ejat pareizi. Visi citi arī tajā virzienā aizgāja!» Kad mums šķiet, ka vairs galīgi nav pareizi nolemjam, ka vajadzētu azimutēt vēlreiz pa karti, varbūt garmins neprot to pareizi. Bet ap stūri atklājas gaidītais kontrolpunkts. Tiesneši uzdod kaut kādus dīvainus jautājumus par elektronisko sistēmu, mēs paraustam plecus, paņemam konvertu un dodamies tālāk.

Aizdomīgā frāze, manī rada bažas un es ieskatos sistēmā, kur rakstīts, ka no projicētā punkta jāiet audio gids. Un kā gan man to bija zināt? – izskan loģisks jautājums. Jo ne sieviete halātā, nedz konvertā, nedz tiesneši krustā ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja šo necilo faktu. Ievadījām brīvi izvēlētus skaitļus sistēmā un jau nākamajā punktā izvēlamies saņemt 30 min sodu par uzdevuma neizpildi. Stājamies intīmās attiecībās ar karti, kur veicam pareizu uzdevuma izpildi, bet paši to nesaprotam. Kolektīvi ar pārējiem noskumstam, jo finišs oficiāli tiek slēgts jau pēc dažām minūtēm. Pēc 10 minūšu mēģinājuma paņemam vēl drusku soda un dodamies tālāk.

Šeit mūsu krāšņajai ekskursijai pienāk kulminācijas brīdis. Ātrgaitas autobusā pirmo reizi visas dienas laikā sastopam sabiedriskā transporta kontrolierus. Un kā nu ne, tieši mūsu ātrgaitas autobusā ir iemeties zaķēns. Ne jau kaut kāds parasts, bet ar stāžu. Izrāde rit pilnā sparā. Sieviete izliekas, par kurlu un stulbu, neklausa aicinājumiem izkāpt. Sēž kā nolāmēta. Nelielās pārrunās ar kontrolieriem noskaidrojam Viļņas praksi šajos jautājumos. Tā ir vienkārša – tiek izsaukta policija un transports neturpina braucienu pa maršrutu kamēr bezbiļetnieks nav to pametis. Nolemjam, ka izrādei jau esam sekojuši gana un dodamies pār upi pa gājēju tiltu, kas mūs aizved tieši tur, kur vajadzīgs.

Neliela grābstīšanās gar spalvām, drusku rēbusa laternu gaismā un tepat pa taisno, cauri pagalmam, augšā pa kalniņu, laimīgi, piekusuši un ar smeldzošiem ceļiem nokļūstam finišā. Skats pa rubli. Noskaidrojuši, kur būs ēst un dzert aizklimberojam caur mājām un dušām uz vakariņām un svinīgu apsveikšanos.

Pēc desmitgades rezultātiem itin viegli izdarāms secinājums – Viļņa nav nekāda Rīga. Attālumi daudz lielāki, reljefa izmaiņas daudz krasākas. Ar kājām nekur tālu neaizskriesi. Tas arī atspoguļo, tradicionālo skrējēju salīdzinoši zemās vietas. Mēs ar lepnumu krūtī saņemam atzinību kā visvairāk pīkstinošā komanda no taksafoniem un lepni notraušam putekļus no pleciem par iegūto devīto vietu, par ko man personīgi un visiem kopā neizsakāms prieks.

Tipisks zvans no Taksafonas

Tipisks zvans no Taksafonas

Post scriptum
Pilsētā runā, ka Miervaldis pastā esot uzrakstījis atlūgumu. Nav īsti skaidrs, vai tas darīts tādēļ, ka pasta tantēm bija apnikuši viņa stāsti par likstām un ķibelēm, kurās viņš regulāri iekūlies. Vai arī pats Miervaldis bija saguris no nemitīgās suņu trenkāšanas un cilvēku nespējas pareizā secībā uzrakstīt pasta adresi. Nav īsti skaidrs, kur viņš devies, un kad mēs ar viņu atkal tiksimies. Tomēr no sirds gribas pateikties par kopā pavadītajiem sešiem  gadiem, ar retām, bet regulārām tikšanās reizēm.

Foto: IvetaZ

Foto: IvetaZ

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *