Būsim atklāti, pēc simtgades pastnieka grandiozās nolaišanās, mēs vairs necerējām viņu atkal ieraudzīt. Bet tad, saulainā vasaras dienā, viņš mūs pārsteidza nesagatavotus, paziņojot no pagaldes, ka plāno mūs atkal apciemot. Būsim reāli, domāt šeit nebija par ko. Tādēļ devāmies uz kādu miglā tītu vietu, kur ēdot dienišķo maizi, slepus uzskribelējām vēstījumu savam pazudušajam draugam uz sviestmaižu papīra. Ja nu viņam tā knapāk ar ēšanu, varbūt ceptas gaļas smarža palīdzēs noturēties pie dzīvības.
Dažas dienas vēlāk Dr. Hofmaņa birojā kabinetā saņēmām slepenu vēsti, ierasties kādā nezināmā vietā un atstāt tur ievērojamu naudas summu. Tā kā mūsu modrie aģenti Dārts, Sniegs, Balodis, Mūrnieks ne to vien savām acīm redzējuši, tad devāmies šajā pārdrošajā pastaigā gar morgu un nodarījām darāmo. Patīkama nianse ir fakts, ka patiltē esošais ielu muzikants pieņēma arī muzikālu pasūtījumu un mūs pavadīja ar krokodila Genas dziesmiņu. Tā kā vēlējāmies iesildīties Pastniekam jau laikus, atpakaļceļā devāmies ar līkumu pa Cīruļu un Lībagu ielām, kas atklāja rajona vēl neredzēto seju.
Liktenīgās dienas rīts pienāca lietains un agri. Nozīmētā starta vieta Brasas cietumā, nozīmēja pārsēšanos centrā, un iekāpšanu trolejbusā 7.22. Pa ceļam sastopot konkurentu aģentu un mūsu pašu aģentu Dārtu, starta punktā nonākam akurāt 8.00. Tomēr, mums vēl labu brīdi jāuzkavējas, līdz ierodas aģents Mūrnieks, kuru esam sekmīgi savervējuši tikai iepriekšējā dienā, un kuram šis ir pirmais specuzdevums. Kā vieni no pēdējiem dodamies teritorijā, kas jau šķiet augstākais punkts. Noklausījušies nelielu simbolisku instruktāžu, dodamies uz sporta zāli, jo pie veikala jau ir sastājusies rinda.
Lai arī zāle ir neapkurināta, šeit ir patīkami, te lietus nelīst uz galvas. Kas nozīmē, ka cietuma jumts vismaz pagaidām ir savos uzdevuma augstumos. Arī kameru korpusā viss ir ļoti labi, QR kodi ir sākuši beidzot darboties. Aģenti Mūrnieks un Dārts tik ļoti iekarst, ka viņus teju aiz rokas jāvelk tālāk uz nākošajiem punktiem, jo viņiem gribas ieiet katrā telpā un visu apskatīt. Nevar pārmest, nākošās iespējas var arī nebūt. Parotējuši vēl dažus apļus pa pastaigu laukumu un trepēm augšā lejā, beidzot dodamies arī apskatīt veikalu, šūšanas cehu, sargu torni, ilglaicīgā apmeklējuma telpas un īslaicīgā apmeklējuma telpas. Pēdējās mums gandrīz izdodas piebiedēt kādai aģentei bērnu, negaidīti pieklauvējot pie necaurredzamā stikla.
Īsi pēc 10 izņēmuši savu kvasu, iestājamies rindā uz teritorijas pamešanu un sākam risināt piešķirtos uzdevumus. Līdz brīdim, kad cietuma teritorija jāpamet ar tiem jau esam gandrīz tikuši galā un pie pašiem izejas vārtiem, no galvenā Pastnieka nejauši uzzinām, ka jādodas uz Brīvības ielu 100, nevis autoostu, kā mums šķita. Sagaidījuši 11. tramvaju, secinām, ka šeit ir patīkami silts un sauss klimats. Tomēr tas neturpinās ilgi, pretizlūkošanas vienības jau dažas minūtes pēc brauciena sākuma veic diversijas mēģinājumu un tramvaja logs sabirst sīkās druskās, uz krēsla paliekot vien rokturim. Pasažieri sabīstas, sabīstas arī tramvaja vadītājs, tomēr pēc nelielām pārrunām ar dispečerdienestu, braucienu turpina. Mēs atviegloti nopūšamies. Tā kā autoostu apmeklēt negribam, bet uzdevumu atrisināt gribam, sākam autoostas mājaslapā minēt iespējamos maršruta galamērķus, un pavisam drīz es novēroju kopsakarību starp platformas numuru un galamērķa izvietojumu kartē. Vēl daži mēģinājumi un tiekam pie mūsuprāt pareizā varianta.
Diversijas mēģinājums 11. tramvaja maršrutā
Ieradušies pagalmā, secinām, ka izveidojusies rinda uz degvielas sūkšanas vingrinājumu, tādēļ sākam novērtēt ēkas konstruktīvos elementus un secinām, ka šeit izveidota ļoti universāla būve, dažādām dzīves situācijām. Nodēvējam to par Brīvības ielas pagalma saieta namu. Pavisam drīz arī mēs tiekam pasūkt. Kad aģents Mūrnieks jau ir nosūcies tik tālu, ka vēmiens nāk, pie trubām ķeros arī es pats. Teiksim tā, dzira nav garšīga. Un kaut kas mucā ievietotajam maisam ar fiziku neštimmē. Čakarējāmies labu brīdi, līdz pēdējā piegājienā, kad teju 2l jau sakasīt, pēkšņi sāk tecēt kā no pārpilnības raga. Paldies, Vēja māt, paldies!
Noskatāmies kino, nedaudz iekvasījam lai noskalotu to drazu, atbildam uz jautājumiem, izvēlamies skaistāko dziesmu un sākam doties prom. Knapi esam tikuši līdz Brīvības ielai, kad aģente Balodis jau paziņo, ka jānokļūst kaut kādā ofšoru muzejā. Veicu nepieciešamās manipulācijas un secinu, ka pavisam drīz 3. autobuss mūs tur nogādās. Protams, tā kā autobuss nedaudz kavē, ierodas arī daži konkurenti un visi kolektīvi dodamies Pārdaugavas virzienā.
Atšķirībā no citiem gadiem, muzejs šogad ir ļoti kompakts. Kas ir labi. Tajā ir kur apsēsties, jautājumu nav daudz. Pārmeklējuši teritoriju, pēc 20 minūtēm secinām, ka visas spirta cenas noskaidrotas un ir vēl desmit minūtes, ko aģentiem iepazīties ar pagraba stāva plānojumu un telpu grupu funkcionālo pielietojumu. To arī darām un precīzi pēc 10 minūtēm dodamies uz izčekošanos, kur meitene mums neticīgi parāda QR kodu un uzreiz prasa: “Vai sanāca?” Protams, ka sanāca. Mēs pulksteni pazīt. Citi nepazīstot. Paraustam plecus un pametam viesmīlīgās telpas pa tuvāko izeju.
Loģistikas nodaļa ziņo, ka tālāk jānokļūst gandrīz Bišumuižā, ja gaidīt 1. tramvaju, tad būsim 15 minūtes vēlāk, bet ja pielikt soli cauri parciņam, tad būsim agrāk. Nolemjam pielikt soli un pusceļā uz parciņu ieraugam iepriekšējo 1. tramvaju, kurš būtiski kavē grafiku. Nolemjam necerēto veiksmi izmantot un aizskrienam tam pakaļ. Galu galā, tas nav nekāds Pastnieks, ja neesi skrējis pakaļ tramvajam vismaz vienu reizi. Protams 10. tramvajs kavē minūtes 4, tādēļ mums atkal pievienojas konkurenti. Neko darīt, ieraušamies tramvajā un sākam atkal zīmēt atbildes uz jautājumiem. Tikmēr aģente Balodis ik pa brīdim cilā perforētu papīra lapu un prasa – kas ar šito jādara? Mēs viņu apsaucam, un liekam risināt to, ko saprot. Šķērsojot Salu tilta pārvadu sistēmā pamanām hintu, kas piedāvā perforēto uzdevumu lapu nosvilināt. Apsveram iespēju šo manipulāciju veikt tramvajā, tomēr atmetam šo domu. Pieturā mūs jau sagaida vēl dažas aģentu grupas, kuras mēģina izveikt līdzīgu vingrinājumu.
Sākam kurināt sveci un pēc brīža uzdevums liek pārsteigumā ieplesties mūsu mutēm. Tiešām Pingvīnu cienīgs uzdevums. Sajūsmā teju vai aplaudējam idejas autoriem, ievadām atbildes sistēmā. Mūsu galvenie navigatori paņem rokā leģendu un sāk doties pretējā virzienā, aiz mums seko vēl vairākas aģentu grupas. Atceramies vecos pastnieka laikus, kad katram bija skaidrs, ka sekot citiem vientiešiem nedrīkst, tas var novest pie viņu kļūdām. Pavisam drīz izgājuši nelielā pastaigā pa it kā Bauskas ielu un apšaubāmiem pagalmiem, pamanām pretējā krastā rosāmies aģentus. Atkal samulstam, jo manā atmiņā tuvākā ūdenskrātuves šķērsošanas vieta ir pie Mūkusalas rotācijas apļa. Tomēr mistērija jau pavisam drīz atrisinās brīdī, kad ieraugām laivas. Te aģente Balodis vērš manu uzmanību uz interesantu vēsturisku faktu – iepriekšējā reize, kad es braucu ar laivu, bija tieši pirms desmit gadiem, Pastniekā. Salekuši laivā, jau gribam airēt, kad pie mums ielec vēl viens vientiesis, kurš paziņo, ka pretējā krastā vēlas nokļūt, bet airēt mums nepalīdzēšot. Nu neko, uzņemam nelegālo imigrantu un diezgan veikli nogādājam viņu otrā krastā.
Mistērija ar perforēto lapu
Saņēmuši vērtējuma lapu konkursam “Skaistākie mazdārziņa vārti” dodamies objektu apskatē dzīvē. Aģente Balodis atkal ziņo, ka katrā ielā jābūt vidēji 6 vārtiem, kas nozīmē, ka iepriekšējās divas bijušas ar iztrūkumiem. Drīz vien, arī pieķeram aģentu Mūrnieku nevērībā, kurš paiet garām vairākiem vārtiem, kurus pat es atceros, neturot lapu priekšā. Kā soda mēru, piemērojam viņam pastiprinātu uzraudzību mazdārziņu rajonā. Kā papildu spīdzināšanas metodi atskaņojam Dzelteno pastnieku kompozīciju Sliekutēva vaļasprieks pa līdzpaņemto ārējo bezvadu skaļruni. Uzreiz jūtamies tuvāki šim rajonam.
Dažos mazdārziņos uzsākta eksperimentāla rīsu audzēšana
Drīz vien visus iztrūkstošos vārtus esam atraduši, veikuši pārnumerāciju un dekriptēšanu un laimīgi ievadām atbildes sistēmā un dodamies uz kartē iezīmēto punktu, kur mūs atkal sagaida laivas. Šoreiz neviens vientiesis nav jāved, toties mums pa priekšu izbrauc konkurentu laiva. Nolemjam konkurentus apsteigt un sākam skaļi skaitīt airēšanas ritmu reizē, kas palīdz uzņemt laivai ātrumu un pretējā krastā nonākam kā pirmie.
Bēgļi dodas uz Zaķusalu
Atkal jau jāizvēlas dziesma, izvēlamies kaut ko labi zināmu – zilo lakatiņu. No plašā kasešu piedāvājuma piemeklējam labāko, veikli izrēķinām kopējo dziesmu garumu atņemot pēdējās dziesmas garumu un liekam aģentam Mūrniekam uztīt 9/10 daļas kasetes garuma. Kas bez garas minstināšanās notiek. Saņēmuši norādēs, ka jāiet uz DR nevis DA, pusceļā piestājam zālītē piesēst un apskatīt tuneļu shēmas. Tā kā Daugavpilī neviens no mums nav bijis, sākam ar pazīstamākajiem tuneļiem un drīz vien saprotam, ka Daugavpils iela ir Rīgā. Tad arī visi tuneļi sastājas vietās un varam turpināt maršrutu līdz nākamajam punktam, kur atkal ir laivas. Principā, jau varēja airēt, bet šoreiz esam nodrošināti ar motorizētiem transportlīdzekļiem. Tā kā uz vietu ieņemšanu jāgaida rindā, tad izklaidējam apkārtējos ar Sliekutēva vaļasprieku pa līdzpaņemto ārējo bezvadu skaļruni. Apkārtējie mūsu hitam līdz nepavelkas, bet drīz ierodas arī mūsu reiss un saņemam vadošos norādījumus noaut kājas.
Galvu reibinošā ātruma traucamies pretī uzvarai pa nelīdzenajiem Daugavas viļņiem. Beidzot ir skaidrs, kam vajadzīgs dvielis – lai noslaucītu muti no šļakatām. Ar pietauvošanos tik raiti nevedas kā varētu vēlēties. Priekšā sēdošie aģenti nesaprot kapteiņa neizteiktos norādījumus un izpelnās viņa dusmas, ka neprot pietauvot peldlīdzekli. Izmetuši vēl vienu loku, tomēr nokļūstam atpakaļ uz kontinenta. Kamēr velkam zeķes, tikmēr kapteinis Dārts vēl izpalīdz ar pietauvošanos kādam makšķerniekam. Visbeidzot ir rokā jauns uzdevums ar kaut kādiem nesakarīgiem tekstiem, tā kā ir dotas norādes par nokļūšanu centrālajā dzelzceļa stacijā, nolemjam veikt ne pārāk legālu manevru, lai nokļūtu līdz tramvajam. Manevrs ir sarežģīts, jo auto straumes nebeidz rimties, kad esam jau gandrīz atmetuši ar roku un nolemjam iet ar kājām, straume negaidīti apsīkst un teciņiem vien, esam pāri ielai.
No Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas lūgšanu nama stūra redzam, kā centra virzienā aizsteidz 7. tramvajs. Pie sevis nobubinām un turpinām iet pieturas virzienā. Aģentu sejas paliek arvien garākas un garākas, kad it kā atkostā metode nenes cerētos panākumus, jo no iegūtajiem burtiem nekas prātīgs nesanāk. Es mēģinu skatīties uz burtu rindām kā mākslas darbu, tos nelasot un šķiet ka ievēroju zināmu burtu ritmu. Tomēr arī tas nesniedz cerēto rezultātu. Visbeidzot, mums kā cilvēkiem ar pieredzi, atmetot dažus burtus sanāk diezgan derīgs vārds – slepeni. Tādēļ izlases kārtā izvēlamies nederīgos burtus un nomainām tos pret derīgiem.
Savadījuši atbildes, noskaidrojam, ka jānokļūst naktslokālā Depo. Mums ir aizdomas, ka šim būs darīšana ar iepriekš izvēlēto skaņdarbu, kas apstiprinās. Klubā uzzinām, ka mums būs jāizpilda dziesma nevienam citam, kā tās autoram – Robertam Gobziņam. Acis darba izbijās, rokas darba nebijās un pēdējā brīdī sastiķējuši plānu, kurš dziedās, kurš rāpos pa grīdu, dodamies uz skatuvi. Jāsaka aģents Mūrnieks izvelk pasākumu ar uzviju un saņem atzinību arī no žūrijas puses. Mūsu skaņdarbs novērtēts ar 29 punktiem.
Daudz neminstināmies un atrāvuši kājas no lipīgās grīdas dodamies Zemitānu virzienā. Pa ceļam konstatējam kārtējo diversiju – sistēmā nav kur ievadīt atbildes piensaimnieku uzdevumam. Ziņojam par to Pastnieku virspavēlniekam, kurš caur kompresētajiem balss sakariem, dzirdams kā saķer galvu. Tomēr uzdevumu risināt mums piedāvā. Ielecam trolejbusā, kur no konkurentiem uzzinām, ka neesam vienīgie tādi un braucam uz patilti. Patiltē darbs nav grūts, bet atbildīgs – vizuāli novērtēt dažādus materiālus un norādīt to materiālus sistēmā. To arī ātri nodarām un saņemam aploksni nākošajam uzdevumam. Pabrīnāmies, ka nekas nav jāskenē un pēc uzdevuma apraksta velk tā kā uz finiša uzdevumu. Tā kā ar finiša uzdevumiem pastniekā parasti ir ilgi un grūti, dodamies uz tuvumā esošo stacijas ēku, kur iekārtojušies ērti uzgaidāmās zāles krēslos, uzdevumu atrisinām aptuveni 90 sekundēs. Pārbaudījuši, ka varianti izskatās ļoti loģiski, nospriežam, ka tad jau vēl kādi divi posmi priekšā un dodamies atpakaļ uz tilta.
Uz tilta mūs atkal piemeklē necerētā veiksme un iekāpjam 5. autobusā, kurš pēc saraksta jau ir aizbraucis. Nākamajā pieturā konkurenti noskatās uz autobusu, bet tajā neiekāpj. Nedaudz nosmīnam un braucam tālāk. Centrālajā tirgū uzkavējamies 15 sekundes, tieši tik daudz laika nepieciešams, lai iekāptu trolejbusā, kurš piebrauc pieturā tikko esam izkāpuši no autobusa. Kaut kur Vagonu parka apkārtnē mums pievienojas vēl viena konkurentu komanda, kura, kā vēlāk noskaidrojam, ar kājām veikusi cienījamu attālumu no Daugavas stadiona, cerot ietaupīt kādu minūti.
Tā nu visi draudzīgi ierodamies nākamajā punktā, kas iezīmēts kafejnīcā Jautrais Briedis. Un tur, pilnīgi negaidīti, mūs visus pārsteidz, ka šis esot galapunkts un nekāda tālāka posma vairs nebūs. Finišējam kā piektie. Negaidīts šoks un neizpratne pārņem mūs visus. Bet mēs taču šogad pirmo reizi paņēmām gan transportieri, gan karti, gan cirkuli un pat lineālu. Ielaižoties sarunās ar ļoti atsaucīgo, bet noteikti tik lielam apmeklētāju skaitam negatavo personālu, pavadām šeit pāris stundas. Līdz beidzot, nolemjam, ka uz godalgotām vietām mums necerēt, jo ketoni un citas komandas, kuras parasti uzvar šeit jau ir labu brīdi.
Bija tumša nakts, aiz loga lija lietus, kad negaidīti iezvanījās telefons. Aģents Dārts miegaini pacēla telefona klausuli un norūca: “Hallo?!” Viņa acis pārsteigumā iepletās. Komanda Dr.Hofmaņa birojs kabinets ir ieņēmusi godpilno 1. vietu. Tieši tā kā es to prognozēju pagājušā gada apskatā.
Ir pagājuši 10 gadi kopš mūsu pirmā starta Pastniekā, turklāt, ja mani aprēķini neviļ, tad šis ir desmitais pastnieks kurš jebkad ir noticis. Šī noteikti bija lielisks veids, kā atzīmēt abas šīs jubilejas. Īpaši vēlamies uzteikt Brasas cietuma apmeklējumu un Vecrīgas rudens mūzikas festivālu. Grand Prix perforētā uzdevuma autoram. Visas komandas vārdā, paldies Jums, paldies mums tiekamies nākamreiz.