Nu tad beidzot, šogad sagaidījām vasaru, sakrāmējām mantiņas, piecēlāmies tā laicīgāk un aizbraucām nelielā galvas izvēdināšanas braucienā virzienā uz Palangu. Jāsaka godīgi, bija jau piemirsies, cik Liepājas šoseja ir ārkārtīgi garlaicīga un neinteresanta braucējam, kuram jānokļūst no punkta A uz punktu B.
Kā vienmēr, protams, Kalnciema tilta rajonā pasažieriem sagribējās brokastis un Bikstos labajā, ērtajā un visādi citādi lētajā un garšīgajā kafejnīcā ceļa malā (nosaukumu joprojām neatceros) tika ieturētas gardas brokastis, lauku māju kvalitātē, kas tikko pagatavotas nevis nežēlīgi atsildītas.
Kaut kur ap Skrundu braucēji izdomāja, ka Liepājas šoseja vienmuļai braukšanai ir pārlieku garlaicīga, tādēļ nolēmām apmeklēt kādu extra vietu. Tuvākā pašā ceļa malā izrādījās Kalpaka dzimtās mājas. Diemžēl tur netraucētiem nodarīt savas lietas nesanāca, jo no kapiem iznira onkulītis ar tekstu – ko mēs meklējam muzeja teritorijā (jāpiebilst, ka atradāmies piemeža pļavā nekurienes vidū). Nācās vien izlocīties, ka neko neko, pa zāli gribējām pamīcīties un ātri bijām prom.
Pirmā sekmīgā izklaide mūs sagaidīja Skrundas dzelzceļa stacijā, kur tāpat kā visās stacijās visa maršruta Rīga-Liepāja garumā uzstādīta kāda piemiņas zīme deportācijās cietušajiem. Atpūtinājām rokas un kājas un devāmies tālāk.
Liepāja
Jāsaka es savas dzīves laikā Liepājā esmu bijis vairākkārtīgi, tomēr nekad man nav paveicies ar klimatiskajiem apstākļiem. Parasti tur ir auksts, vējains un parasti arī nomācies, regulāri līst lietus. Nē rudenī, pavasarī vai ziemā neesmu tur bijis ne reizi. Šoreiz bija citādi, vēju pilsētā mūs saigaidīja patīkama saule un silts laiks. Beidzot, es uz Liepāju varēju paskatīties citām acīm. Kā viens no apskates objektiem tika izvēlētes dienvidu mols. Vieta skaista, jūra plaša, lai gan jāpiebilst, ka diezgan spēcīgi smako. Cilvēki kaut ko rakājās pa izskalotajām aļģēm. Tā arī nesapratu, ko viņi tur visi tik cītīgi meklē. Pats mols gan jāsaka nedaudz cietis, arī uzraksti to vietām rotā, tāpat kā stikla lauskas.
- Mols – Esam par tālu
Šeit guvu mācību nevazāties pa molu basām kājām, jo atpakaļceļā kājā iedūrās mikroskopiska izmēra stikliņš, ko izdevās izvilkt tikai pēc diennakts mājās (…). Citādi neliela roku veiklība un arī kārotais objekts + neliela fotosesija bija rokās. Nedaudz klibojot ar vienu kāju, pametām šo vietu.
Tālāk sekoja trīsvienības baznīcas apmeklējums, kur nelaipna sieviete sāka uz mums kliegt, kad vēlējāmies kāpt tornī, ka par to ir jāmaksā. Mēs jau arī neiebilstam, bet norādes tā kā derēja uz ko sieviete tikpat nelaipni turpināja klaigāt, ka mēs jau nu esot pirmie ar šādām pretenzijām. Tad arī kā pirmie uzkāpām pussabrukušajā baznīcā. Vispār nav brīnums, ka valstī viss iet uz galu, nekādi maksājumus apliecinoši dokumenti netika izsniegti un var iedomāties, cik daudz nelegālu ienākumu kā “ziedojumus” baznīca šādā veidā saņem.
- Skats no baznīcas torņa Liepājā
Pēc nedaudz sabojātā garastāvokļa ar šizīgām nelaimīgām baznīcvecenēm, iezdevās atgūt ierasto dvēseles mieru pie Narvesen pārdevējas, kura bija laipna, jauka, atsaucīga un kā jau visas Narvesen pārdevējas arī izpalīdzīga.
Zaļais stars
- Zaļā stara pludmale
Lai tālākais brauciens nebūtu tik nedaudz vienmuļš, lai gan priekšā bija brauciena patīkamākā daļa, izmetām nelielu loku gar zaļo staru. Godīgi sakot pirms tam nezināju, ka saulei rietot pēdējais stars ir zaļā krāsā. Protams, redzēt to nevar, bet tāds tas noteikti esot. Jāsaka, ka šeit jūra izskatījās ļoti kārdinoša. Tīra, dzidra un ar mēreniem viļņiem – tieši tāda, kādā gribas peldēt. Un jā, nekādas liekas smakas!
Šventoji & Palanga
Nokļūstot Šventoju slavenākajā kūrortā bija pamatotas aizdomas, ka lietuviešiem sokas labāk. Cilvēku bija krietni vairāk un visi kaut kur klīda un vazājās, pilns ar mašīnām un vierīgais tiltiņš pār vietējo smirdupīti noslogots pēc pilnas programmas. Lai arī atradām krūmos noslēpto siļķu bundžu, cīnoties ar skudrām, tad zem tiltiņa ielipinātajajai filmiņai visticamāk kājas ir pieaugušas jau ļoti sen.
Pati Palanga kā jau īsta kūrortpilsēta prot un māk pulcēt lietuviešus. Cilvēku jūra, kas plūst pa daudzajām gājēju ielām un visas rajonā esošās privātmājas ar uzrakstiem Kambaru Nuoma vienā logā un Vietu Nera otrā. Šķiet, ka šeit atpūsties atbrauc visa Lietuva. Un nav jau brīnums, mūsu elitārās Majoru ielas viesnīcas droši vien nespēj sacensties ar Kambaru nomu privātmājās. Man ir pilnīgi skaidrs vecumdienu biznesa plāns – pāris mājiņas Palangā un viena vidusjūras krastā. Kambaru noma vasarā pie Baltijas jūras un pārējais nekam nederīgais gadalaiks otrā Eiropas galā.
- Palangā no krīzes ne vēsts
Turpinot meklēt, aplauzāmies pie vairākām vietām, kur pēdējā sekmīgā aktivitāte bijusi maija beigu daļā. Lai arī šeit bunkuru, ka biezs, nācās spēcīgi savilties, atšķirībā no Latvijas, šeit viss ir aizmūrēts un saglabāts tā, lai neviens suns tur iekšā nelīstu. Toties apskatījām daļu no botāniskā dārza, kas vēlāk izrādījās ļoti liels un kā par vislielāko brīnumu bez maksas brīvi pieejams. Arī mīlestības alejā mums neveicās, šķiet, ka te ātrāk var dabūt vai nu ērces vai seksu, bet ne to, ko mēs meklējām.
Pastaiga noslēdzās ar saulrietu Jūras tiltā un benčmarka atrašanu. Jūra bija mierīga un vējš praktiski nekāds, pateicoties kam, varēja izbaudīt mierīgo un skaisto saulrietu. Cilvēku smiekli, fotogrāfēšanās, ielu muzikanti, un protams silts vasaras vakars.
- Saulriets
Jāsaka arī paēdām šeit šķiet, ka lēti. Picērijā Monika, kur dažādības pēc var maksāt ar karti (lielākajā daļā kafejnīcu šeit nezkādēļ nevar, varbūt tādēļ, ka tās eksistē tikai vasarā) trīs cilvēki par picām samaksāja 10 lati. Jūrmalas picēriju cenas nobāl.