Gluži tāpat kā izgājušo gadu un aizpērno gadu arī šogad mūsu mainīgā sastāva komanda devās palīgā pastniekam atrast savu vietu zem saules. Visu naudu nodzēris nospēlējis laimes ellēs, pastnieks vairs nevarēja pat līdzēt nekādā veidā ar pensiju izdali. Šogad kaprona pīpētāju sacensībās piedalījāmies ar radošo nosaukumu «Pastnieks, kurš gribēja laimēt enkuru».
Kā par nelaimi šogad CVK nebija saskaņojusi ar Enkuru Saeimas ārkārtas vēlēšanu datumus, kas ilgi saglabāja intrigu par iespējām un formām kādās piedalīties šajā jaukajā pasākumā. Tomēr visas zvaigznes beigās bija puslīdz labvēlīgas un sestdienas rītā 11.tramvajs jau bija pilns ar pastnieka izpalīgiem.
Starta vietā pastnieks bija izķīmiķojis kaut kādu analogo tetri, kuru visi dikti žiperīgi metās apskraidīt gar kokiem. Tā kā mēs no paša sākuma definējām, ka būsim «nekurneskrienošoslaistukomanda», tad vienā mierā diezgan ātri pa Meža kapiem atradām pareizos kokus. Tomēr neskriešanas taktika šoreiz neattaisnoja sevi un tramvajs aizgāja čiekurkalna virzienā pirms mēs paspējām līdz viņam nokļūt. Par laimi nākamais nebija ilgi jāgaida.
Pabraukuši vien dažas pieturas jau sākām domāt, kur jākāpj ārā un protams izkāpām vienu pieturu par agru. Par laimi mēs nebijām vienīgie, kuri nezināja, ka ir uzbūvēta jauna 11.tramvaja pietura patiltē un attālums līdz tai bija vien pārsimts metru.
Čiekurkalnā starp pārējām komandām bija vērojama spēcīga dalīšanās. Tā kā mūsu sastāvā bija ilggadējais Čiekurkalna rezidents McEnroy, tad vairākas bildes pareizajos kvartālos iegūla pirms mēs savu kāju spērām rajončikā. Daži ļoti saspringuši lūkojās apkārt, kamēr mēs ar savām zirga pasēm labu brīdi turpinājām slāt pa ielas vidū. Ne tuvu, ne tālu, tā ap 3 šķērslīnīju, es savā attapībā pārsteidzu pats sevi. Skaļi secinot, ka objekti uz ielas, pa kuru ejam meklējami tikai kreisajā pusē nevis abās.
Vienā mirklī nolemjam sadalīties, un tikties kvartāla pretējā pusē pa diagonāli. Tomēr man ar Vatevā kvartāla puse izrādās spēcīgi īsāka nekā McEnroy ar Lauritu, kurus norunātajā vietā gaidām kādas minūtes sešas. Kā vēlāk noskaidrojas, viņi ielaidušies sarunās ar vietējiem alkoholiķiem, kuri itin skaidri norādījuši stikla taras pieņemšanas punkta atrašanās vietu. Beigās uzspēlējam nelielu superbingo ar neatrastajiem objektiem un tiekam tālāk.
Saņēmuši vērtīgo norādi par Eiženšteina ielu, pakasām pakausi un īsti nesaprotam, kur ellēratā tas ir. Izrādās vecais labais motormuzejs. Kamēr supervaroņi aizdiedz pa perpendikulāro ielu, mēs nīkulīgi ieraušamies jaunajā, 6.tramvajā, jo puse no komandas ar to nekad nav braukusi. Šmerlī tiek konstatēts bēdīgs fakts – 21.autobuss pēc 27 minūtēm. Kamēr sāncenši nolemj doties pārgājienā, mēs taupām spēkus, meklējam atšķirības, bet es aizdodos astrālā.
Līdz brīdim, kad pienāk 21.maršruta autobuss mūsu rindas papildina vēl dažas komandas, kuras maršruta tuvākajā pieturā izbirst un aizjoņo pa pagalmiem uz motormuzeju. Kamēr mēs sasinhronizējušies ar Grinviču, secinām, ka ielas pretējā pusē, pēc 48 sekundēm pienāks 15. maršruta autobuss, ar kuru varam pabraukt precīzi vienu pieturu un kā kungi izkāpt pie muzeja. Taktika strādā kā pulkstenis un jau pēc 3 minūtēm izkāpjam skrējējiem pārsimts metus priekšā no autobusa.
Kā jau liecina iepriekšējos gados uzkrātā pieredze, muzejos galvenais turēt acis un ausis vaļā, tādā veidā iespējams iegūt lērumu atbilžu nezinot jautājumus. Taktika strādā arī šoreiz un atbildes kopā vācās raiti. Pa kādai iegūstam arī paši apskatot stendus un Pogu dinastiju. Pavisam drīz nolemjam, ka nav ko te vairāk garinēt murķīšus, uzspēlējam superbingo un tiekam pie nākamā uzdevuma. Kā vēlāk izrādīsies mūsu taktika bija pareiza, lai gan kļūdaina. Ne velti matemātikas skolotāja jau 6. klasē vienmēr skaļi ar lineālu sitot pa klases žurnālu teica:
Izlasam uzmanīgi uzdevumu!
Muzejam noteikts minimālais apmeklējuma laiks, kuru pārkāpjam par 14 minūtēm, iegūstot soda punktus. Tomēr paspējam uz reti kursējošo 15.autobusu, kurš mūs jautrā, piebāztā siļķu mucā aizved uz elitāro mikrorajonu – Dārziņi. Pa ceļam mums dots svarīgs uzdevums – no kartona loksnes ar iezīmētām RAF mikroautobusa «Latvija» kontūrām radīt pilnībā kustējošu transportlīdzekli. Šajā brīdī atmostas Vatevā inženiera gēni un nepiepildītie sapņi kļūt par pasaulslavenu autobūves inženieri. Tiek izdomāta piekare, iekare tilts un balsti. Kaut kur ap Slāvu apli, sab.transp. kontroliere mums saka, ka mēs iepaliekot, iepriekšējā autobusā braucošajiem jau šajā vietā esot bijuši riteņi, kas griežas.
Pa vidu sabiedriskajā transportā izceļas nacionāla rakstura konflikts starp kādu no komandām un stipri iereibušu, krieviski runājošu vēlētāju. Tomēr viss beidzas ar skaļākiem izsaucieniem un bez asiņu izliešanas.
Jaunajam transportlīdzeklim viss tik labi amortizējas, ka brīdī, kad jaunajam autobūves monstram jāsāk ripot, tā riteņi iespiežas arkās. Tiek veikti atkārtoti konstrukcijas uzlabojumi un transportlīdzeklis distancē iegūst pieklājīgu, bet ne izcilu rezultātu. Ar mūsu veikumu esam apmierināti, tomēr secinām, ka pārējie transportlīdzekļa iekustināšanu atrisinājuši daudz primitīvāk.
Vatevā veic tehnoloģiskus uzlabojumus piekares sistēmā
Kamēr pārējie turpina ceļu apsekojot rajona elektrības stabus ar sludinājumiem, es atkal aizeju astrālā. Kad tieku no tā ārā, izrādās, ka komanda klīst kaut kur pa Cidoniju ielu. Ņemu zemo startu pa Ābeļu ielu un cenšos viņus panākt. Ejot pa Ābeļu ielu pukojos, ka nav nevienas ābeles un ābolīšu, ko varētu apēst. Cidoniju ielas vidū, mani tomēr aizkomandē atpakaļ pa Ābeļu ielu. Tā kļūst arvien šaurāka, līdz beidzot mani piemeklē necerētā veiksme un ielas takas vidū atrodu ābolus. Gardi gan. Visbeidzot starp diviem bērziem izdodas panākt kolēģus, kuri kartē meklē ezerus. Kamēr mēs tur tā sēžam un bakstamies, no kaimiņpagalma iznāk kāda kundze un sniedz mums maisiņu ar bumbieriem un āboliem.
Pateicīgi tencinam viņu un priecājamies par garšīgajiem augļiem. Starp citu šis ir jau trešais pastnieks, kurā anonīms labdaris mūs pacienā ar sava dārza augļiem. Tāpat bijis arī iepriekšējos gadus. Turpinām ceļu un pieveicam atlikušos stabus. Kamēr bakstamies ap pēdējo sludinājumu dēli, es žēli noskatos, kā noveicas priekšā esošajai komandai, kura šķērso ielu 5 sekundes pirms pieturā piebrauc autobuss. Nedaudz pēcāk izrādās tomēr, ka noveicas mums, jo mūsu autobuss piebrauc atkal jau krietni tuvāk nekā viņējais.
Vatevā rāda izcilu sniegumu pudeļu makšķerēšanā Ķengaraga dīķī ar apšaubāmas izcelsmes rīku
Pudeļu makšķerēšanā atkal Vatevā rāda klasi, izvelkot trīs visvērtīgākās pudeles. Pēc tam, kad saņemts nākamais uzdevums nolemjam pameklēt blakus esošos slēpni, kuru neatrodam. Dodamies uz vēlēšanu iecirkni, ielaižamies nelielās sarunās ar tanti-pases pārbaudītāju un izpildām pilsoņa pienākumu. Blakus kabīnē māte ar dēlu diskutē skaidrā krievu valodā kādēļ sarakstā nav Ušakova un kam tad, lai to plusu liek (…). Pēc tam, kad esmu iemetis savu vēstulīti kastē saņemu siltu un izteiksmīgu: «СПОСИБО!» Par to uz mirkli apmulstu, bet tad atceros, ka esmu Ķengaragā.
Brauciens 7.tramvajā šķiet patīkams, jo tas ir krietni tukšāks nekā iepriekšējie transportlīdzekļi, varam mierīgi pasēdēt un paminēt ielas. No 55 mums sanāk vien kādas 30, tomēr par to daudz neskumstam. Šķērsojot operas tiltiņu uz mirkli pārspriežam kā gan Enkuram izdodas, ka pastniekā nekad nelīst. Pie LU saņēmuši vērtīgo uzdevumu ar diezgan lielu vienaldzību dodamies pārgājienā pa dabas taku meklējot dīvainus kokus. Ginku mums ierāda kāda krieviski runājoša kundze, citus sazīmējam paši, bet uz atlikušajiem uzspēlējam superbingo. Takas galā mūs pārsteidz spēcīga lietus gāze. Dotās uzdevumu lapas strauji veic regresu savā attīstībā un pārvēršas par neapstrādātu celulozi. Kamēr Vatevā raida signālus, mēs raiti pierakstām, drošības pēc signālus nosūtam divreiz un tikko kā no dušas iznākuši nododam uzdevumu lapu to, kas palicis pāri no uzdevumu lapas, par kuras salasāmību mums ir nopietnas bažas.
Un te nu mēs beidzot iegrābāmies. Skurbums bija piemeklējis ne tikai pastnieku bet arī mūs. Burtojam pēdējo uzdevumu un nekādi netiekam skaidrībām. Pārvācamies uz Kongresu namu, kurā konstatējam aizliegtu ZRP aģitāciju, kuru pašrocīgi novēršam. Pēc tam iegrimstam astrālā meklēt īsāko ceļu, tomēr nekādi nevedas. Laiks iet, bet uzdevums nerod loģisku atrisinājumu. Visbeidzot pieejam ar izslēgšanas metodi un nospriežam, ka rezultāts būs kaut kur Artilērijas ielā. Ar šo atziņu no komandas šķiramies, jo man vēl jāpaspēj paveikt neiespējamā misija.
Kā vēlāk izrādīsies, mūsu skaitļotais variants nav pareizs un Komandas vairākums Bērnu pasaules Čilī picā trīsreiz atšūs oficianti, līdz pateicoties draudzīgam zvanam ar 2,5h nobīdi nokļūs finišā. Rezultāts graujošs – 23.vieta. Mierina vien fakts, ka komanda nr. 1. palikusi vēl tālāk aiz mums.