Aizvadītajā nedēļas nogalē notika slēpņotājiem nu jau zināms ziemas geo events – «Ar mani pat pingvīni nerunā 2» (#amppn). Pingvīnu pulcēšanās notika 8,994 kvadrātkilometrus lielajā Vidzemes pilsētā, kuras kuplais 8549 iedzīvotāju skaits tika palielināts vēl par vairākiem desmitiem izraisot mērenu apkārtējo interesi.
Pēc instruktāžas un pirmā kaboom visi draudzīgi saleca mašīnās un atplēsa uzdevumu konvertus, kurus mēģināja izlasīt. Ja bija saasināta vēlme savā zvaigžņu rādītājā iedabūt punktu koordinātes, nācās pacīnīties, jo links uz gpx iešūts QR kodā, kuru atverot telefonā neko daudz neiegūsi. Par laimi noderēja info nosūtīšana uz elektronisko pastu, kas vakara gaitā vēl daudzkārt izglāba ballīti. Bet gpx fails vismaz manā (un kā vēlāk izrādījās vēl vairākās) Garmin ierīcēs nedarbojās.
Izmisīgi riņķojot pa Limbažu ielām mēģinājām trāpīt wherigo zonā un konstatējām dažas ceļu neatbilstības dabā. Līdz visbeidzot, pēc bridiena pa grāvi, uzgājām populārāko sākuma vietu. Savādi, ka organizatori bija starta kodu noslēpuši 13 uzdevumā, kas radīja mulsumu daudzos spēlētājos un karstu telefonu pingvīnu biroja ar vienu jautājumu – KĀDS IR AUTORIZĀCIJAS KODS? Kods izrādījās jauks, burtiski. Mēs gan to ieguvām ar pārrunu metodi no cīņu biedriem, bet kārtības labad izlasījām vēlreiz arī uzdevumā, lai viss būtu godīgi.
Pingvīniem iespējams ar šahu ir īpašas attiecības, bet pārējiem dalībniekiem pēc šaha paliek aukstas kājas un arī slapjas. Visu slapjumu uz saviem pleciem iznesa @zais_ un es vien nopūtos atceroties, ka manā grabažniekā palika gumijas zābaki, kādus 90km no notikuma vietas.
Pēc zaisa mērcēšanas automašīnā sākām saprast, kur atrodas mūsu pirmais punkts. Kā izrādījās nieka 60km no mums – Ainažos. Gandrīz jau sākām braukt, kad attapāmies, ielūkoties kartē, kur atrodas pārējie. Bet ak vai gpx ta neiet. Apstrādājām koordinātes ar veco labo – tu sauc, es rakstīšu, pagaidi lēnāk – metodi. Ieraudzījuši ainavu mēreni nopriecājāmies, ka visi punkti ved aptuveni vienā virzienā un ir daudz maz loģ(dz)iski.
Navigējāmies uz kādu jauku vietiņu Pāles ezera krastā, kur esot pilns ar sū. Pa taku takām, laipu laipām nokļuvām centrālajā punktā, kur sniegā kāds atstājis savu tukšo taru, uz kuras salīmējis QR kodus, lai spētu atšķirt, ko dzēris. Tā nu sākām skanēt un jāsaka, ka tumsā ieapaļi, spīdīgi kodi ne visai labi skanējas. Brīdī, kad ar skanēšanas tehniku jau bijām apraduši, sadalot lomas – skanētājs, sekretāre, gaismotājs, izrādījās, ka manā QR lasītājā metadata atrādās nekorekti un īstos sū iespējams uzzināt tikai nosūtot koda info. Nu nekas, pāris klikšķi vairāk un mēs jau esam uz pareizā ceļa.
Mērena jautrība brigādē sākas, kad nabaga Von Schmitz pa telefonu biedriem stāsta, ka viņš nevar vienlaikus skanēt ar telefonu kodus un pa viņu diktēt iegūtos rezultātus. Atstājam viņu izmisuma stāvoklī, bet paši devāmies piesmelt kāju (manā personā) lecot pāri grāvim, kurš pilns ar ūdeni. Izdevās lieliski.
Nonākot mežā mums sākās panika. Pretī nāk visādi sabozušies pingvīni. Pastaigājam šurpu turpu mēģinot atrast atstarojošus elementus. Tomēr tie rokās nedodas. Beigās noder vecā labā geo pieredze – meklēt sniegā pēdas. Šī metode darbojas nevainojami un esam ātri uz pareizā ceļa.
Iznākuši no meža uzzinām, ka kaut kur, kaut kādā purvā ir sākusies mērena panika un sastrēgums ar daudziem pingvīnu medniekiem. Tiek gatavots trotils, kurināts kaujas ugunskurs un pulcēta armija agresīvai varas pārņemšanai. Paraustam plecus un pa diezgan slidenajiem ceļiem aizslidināmies tālāk Salacgrīvas virzienā. Positivus mūs nesagaida pozitīvi, drīzāk pārvērties par negativus. Aizvilkta kāda lenta priekšā ceļam. Strīpaina tāda smuka. Mums lentas patīk, tāpēc tās neplēšam, bet eleganti paceļam uz augšu un paši izšļūcam pa apakšu. Tā kā lentu divreiz celt nav stils, atpakaļceļā zais izvēlas to apbraukt pa tuvējo kupenu. Izdodas lieliski!
Jāatzīst, ka pingvīniem ar mūzikas sacerēšanu pagaidām čābīgi. Hits līdz Eirovīzijas nacionālās atlases finālam, kurš notiek šajā laikā, noteikti netiktu. Bet šeit tajā varat ieklausīties arī Jūs.
Pa ceļam sapratuši, ka mūsu ceļš ved uz Randu pļavām abi ar zais smagi nopūšamies. Pārējie līdzbraucēji nesaprot mūsu skumjo nopūtu. Tomēr krietni skaidrāks tas viņiem top, kad manāmi iesilis viņiem pēc 10 min bridiena norādu uz gaismiņām tālumā, kur mums jātiek. Pastaiga pa Randu pļavām vairāk nekā divu kilometru garumā noslēdzas veiksmīgi. Man slapja mugura. Pagaidām nesaprotu kā vispār pingvīnos iespējams nosalt. Vēlāk gan sapratīšu.
Randu pļavas rudenīgā pēcpusdienā
Randu pļavas februāra naktī
Uz Gākas baismu aizsūtām aklimatizēto zais ar biedru, tikmēr ar otru biedru mēģinām mašīnā radīt QR kodu. Liels ir mūsu atvieglojums, kad saprotam, ka nav jārada 16×16 gabaliņu kods, bet tikai 4×4. Aiz laimes sākam jau sist plaukstas, kad mūsu kombinatorika iegūst panākumus un «melnie un baltie» ir pareizajās vietās. Tomēr prieks ir pārsteidzīgs, ciparu virknes vietā iegūstam vien tekstu.
Remember, cute and cuddly, boys. Cute and cuddly.
Pēc gākas sākam doties uz Tiltu pār Salacu. Viss šķiet kā divi pirksti, divi bērzi ir, atliek tik nošļūkt pakaļ pa iemīto ziloņtaku. Misijā dodos viens kā apse vējā. Apčamdu bērzus un nedaudz saviļos, uzdevuma ta nav. Ierodas arī jukis&prusak, apskatām arī bērzus tilta otrā pusē. Beigās zvanām uz atsaldēto pingvīnu biroju. Izrādās, ka bērzi iemainīti pret patilti. Un kā mums to bija zināt?!
Beidzot nokļūstam leģendārajā purvā. Eirovīzijā ir uzvarējis PeR. Pie purva mūs sagaida vairākas mašīnas un cilvēki, kas ar laimīgām sejām atgriežas. Sapūšam vaigos un dodamies vien iekšā. Jau pie otrā stenda man rodas jautājums – kurš neredzīgais iet viens uz purvu? Jo visas info plāksnītes norādītas arī Braila rakstā. Atrodam vēsti no zebrām, atkodējam un izmisumā nesaprotam mums uz sākuma vai beigu koordinātēm tagad doties? Apskatām tuvākās, neko aizdomīgu neatrodam un dodamies atpakaļ uz sākumu. Tur palicis vien Udajs ar ceļabiedru, un mēģina noklausīties mūsu sarunas. Mēs esam lepni putni, savas sarunas svešiem nestāstām, atgaiņājamies no udaja ar visādiem necenzētiem vārdiem.
Nelielā izmisumā dodamies ļoti negribīgi atpakaļ purvā, pa ceļam cenšoties neieslīdēt zampā, jo taka daudzviet iemīta paralēli laipām. Beigās ar mokām atrodam neglītā rokrakstā sarakstītu Braila raksta plāksnīti. Labāk būtu ar irbulīšiem uz vaska tāfelītes lasījuši. rokraksts neskaidrs, komanda nikna, sagurusi un arī nosalusi. Mitrētās ķermeņa daļas sāk atsalt, ir tumšs, auksts un mammas tuvumā ar siltu pienu arī nav. Plāksnītes dekodēšana vedas ļoti grūti, ar katru rindiņu rokraksts paliek arvien neskaidrāks. Pingvīni šo laikam rakstījuši lielā reibumā, pret rīta pusi ar pēdējiem spēkiem. Tas acīm redzams.
Purva vēstījums
Pie 4 rindiņas padodamies, jo telefons atsakās ar mums tālāk sadarboties, rokraksts šķiet neizlasāms un nevienam nav vēlmes vēl vairāk mocīties. Pulkstenis rāda pāri pieciem, un aprakstā solītā izsaukšana no meža pulksten 3 nav notikusi. Jūtamies nedaudz piekrāpti un zvanām uz biroju noskaidrot attiecības. Birojā laipna sekretāre atbild, ka galvenie pingvīni šausmīgi aizņemti. Piedāvājas mums izpalīdzēt ar Braila rakstīšanu telepātiski. Tomēr noskaidrojuši, ka finišs atrodas ~40km pretējā virzienā iztrūkstošajam – otrajam pārceltuves punktam, izvirzām ultimātu, vai nu mēs ierodamies finišā vai arī evakuējamies katrs uz savu personīgo gultu.
Sekretāre nedaudz samulst un dzirdams, ka pingvīni fonā ir stipri neapmierināti, tomēr saņemam norādes, kur iespējams izteikt savas pretenzijas sejā.
Jāatzīst, ka par spīti tam, ka wherigo pārceltuvi ieguvušie bija ar lielākām loģistikas priekšrocībām nekā pārējie. Tomēr finišā pirmie nez kādēļ ieradās tieši otrie, kuriem bija jāveic lielāks attālums. Protams var sūdzēties un teikt, ka viss ir slikti, bet spēle ir spēle, ja nepatīk – guli mājās dīvānā un skaties eirovīzijas finālu (kā man šīs opcijas pietrūka visu nakti :D). Tomēr godīgāk būtu licies, ja pārceltuvei līdzvērtīgais sadalīšanas punkts būtu atradies, piemēram, Tūjā. Alternatīvi, finišs varēja atrasties vairāk pa vidu, lai nevienai no grupām nebūtu smagi jācieš šīs lodzikas dēļ.
Kopumā jāatzīst, ka pingvīnu uzdevumi bija interesanti, tomēr jau spēles gaitā bija jūtams, ka pingvīnu birojs bija spēcīgi pārvērtējis dalībnieku spējas pieveikt uzdevumus īsā laikā, izvēloties pārāk lielus staigājamgabalus un vietām pārlieku komplicētus uzdevumus (atceramies purvu šeit). Ja novērtējam pingvīnos, tad puse pingvīna jāatņem, par neloģisko plānojumu, otra puse par neejošo gpx failu un vēl viens banāns par neprognozējami slapjo dīķi, miziņu gan atdodam pingvīniem, jo aprakstā bija ieteikts ņemt līdz mitrumizturīgu ekipējumu.
Verdikts: 4 pingvīni ar banāna miziņu un cilvēcīgs paldies par milzīgo darbu un interesantajiem uzdevumiem.
P.S. Šobrīd slēpņošanas kalendārais gads izvērsies no pingvīniem līdz kaijām. Jāatzīst, man kaijas joprojām patīk labāk, pat šausmīgās autora attieksmes dēļ!
Pingvīnu uzdevumu karte