Kā saka viens mans draugs – kā brīvdienas tā es tviterī ietvītoju bildi, kurā atrodos uz ledus ar sakrālo jautājumu – kas es esmu, kur es esmu?
Un nav melots, jo tiešām pēdējās nedēļās tā sagadījies, ka gandrīz katrā nedēļas nogalē sagadās uzkāpt uz ledus. Lai arī no dabas esmu diezgan bailīgs, tomēr arī šajās brīvdienās atkal uzkāpu uz ledus. Interesanti, ka tas notika tepat pilsētas sirdī – uz Daugavas iepretim Vecrīgai.
Lai arī atbildīgie dienesti uz ledus mērījumus neveic, šoreiz lēmumu uzkāpt (trīsreiz!) pieņēmu banāli pavērojot publiku un nospriežot – ja jau viss tas bars nav ielūzis, gan jau es arī neielūzīšu (un nestāstiet man par «ja citi leks Daugavā, tu arī leksi?»). To, ka esošā publika izbauda pastaigu pa Daugavas ledu tiešām varēja novērot. Daudzi izmantoja brīdi, lai uzņemtu fotoattēlos, citi pikojās, skraidīja. Ne mazums bija arī tūristu. Galu galā, lieliskai laika pavadīšanai uz ledus bija visi priekšnosacījumi – spīdēja saule, bija gandrīz silts, turklāt brīvdienā.
Patiesībā Rīgas mēram visādu lentīšu griešanas starplaikos (kas ir vitāli svarīgi pirms pašvaldības vēlēšanām, protams) vajadzēja drīzāk organizēt ledus mērīšanu un iespējams kaut kā organizēt cilvēku plūsmu pa ledu. Jāatzīst, ka manā nebūt ne īsajā pastaigā pa ledu, dīvainas skaņas negadījās dzirdēt ne reizi.
