Ja mēs skatāmies Eiropas mērogā, ir grūti atrast kādu valsti, kuras iedzīvotāji ir neviesmīlīgāki par Frančiem. Turklāt visa valsts ir tik lepna, ka pat suņi šeit rej tikai franciski – vaug vaug.
Protams, šeit mītošie cilvēki, ar kuriem var sarunāties tikai skaidrā franču valodā un ir ne pārāk atsaucīgi, vēl nenozīmē, ka pati valsts ir neglīta. Man, kā cilvēkam, kurš savām acīm bija redzējis tikai Parīzes mēslaini, Normandijas ciemi, ciemiņi un ciemumeliņi nebeidz pārsteigt un rosināt iztēli.
Jo vairāk uz leju, jo šķiet, ka zeme patīk arvien vairāk. Šauras ieliņas ar šaurām mājelēm, bagetes un kruasāni uz katra stūra, bet, ja vēl es dzertu kafiju … mmmm. Skatoties uz visu šo krāšņumu, praktiski jau tajā pašā brīdī esmu gatavs pārcelties uz kādu mazu mājiņu, blakus kādai jaukai patisērijai. Un tieši tai pašā mirklī, kad to nodomāju, atceros par šausmīgo franču raksturu un vēl briesmīgāko valodu. Tādēļ strauji pārdomāju.
Tas, kas var izbesīti jebkuru vidēju Latvijas autovadītāju Francijā, noteikti ir bezgalīgie apļi. Šķiet, ka parastu, klasisku taisnu krustojumu šeit nepazīst principā. Kā kas, tā franči uzbliež apli, toties ietaupa uz ātruma ierobežojuma zīmēm, jo piebraukšana pie apļa visur sabūvēta ar lociņu, kas piespiež vadītāju samazināt ātrumu gribi vai nē. Vienubrīd man pat radās aizdoma, ka frančus jau dzemdību namā dzemdē pa apli.
Arī augļi šeit spēcīgi izkonkurē Latvijas lielveikalu piedāvājumu. Turklāt dara to ne tik daudz ar cenu, cik ļoti ar savu svaigumu un gatavības pakāpi. Šķiet pat viscietākais persiks, nektarīns vai melone visā Francijā ir mīkstāka par Latvijas lielveikalos nopērkamo. Un, ja vēl sanāk ietrāpīt svētdienas tirgus laukumā, tad no vietējiem zemniekiem sapirkt var visu ko. Ja nu vienīgi kartupeļus nē, jo tie te maksā 5 eiro par kilogramu. Arī sīpoli nav diži lētāki, ap eiro kilogramā. Atliek cerēt, ka pēc eiro ieviešanas Latvijā, kartupeļu cenas nesasniegs tādus Francijas augstumus.
