Kad Pastnieks saiet rombā

Šogad, tāpat kā vēl septiņus gadus pirms tam, draudzīgo entuziastu apvienība «Enkurs» bija uzrīkojusi pasākumu, kurš tradicionāli atzīmē robežšķirtni starp vasaru un rudeni – Pastnieks meklē vēstuli. Šoreiz pastnieks bija aizrāvies ar ģeometriskām figūrām un to visa veida mutācijām. Šogad pastniekam devāmies palīgā ar segvārdu – «Vēl viena klusā daba».

Pastnieks jau pašā sākumā bija nolēmis visus izklaidēt pa centru, uzrīkojot 5 līmeņu sašķirošanas maršrutu. Mēs jau pašā saknē trolejbusā nolēmām sašķelties divās daļās, digitāli pavairot punktu karti un iet viens otram pretī. Šī stratēģija jūtami attaisnojās brīdī, kad mūsu pastaigas solim pretī plīvojošiem matiem aiznesās «Ketoni». Šis uzdevums šķita visnotaļ interesants, vien organizatori nebija paredzējuši, ka nekāda dižā izkliede nenotika, jo teju lielākā daļa dalībnieku gāja pa vienu maršrutu gar Brīvības ielu.

Nedaudz loģistikas, maršrutu pārzināšanas un protams kripatiņa veiksmes un jau ar 10. tramvaju nokļūstam Torņkalna pasta nodaļā, kurā saņemta ne viena vien paciņa no Ķīnas. Jau atkal izdodas visu nomenedžēt bez skriešanas, bet ne vairs ilgi. Uzzinot, ka jātiek līdz Bieriņu skulptūru parkam saprotam vienu – vienīgais transports tajā virzienā kursē reizi stundā un tuvākā reizi ir pēc 10 minūtēm sliežu otrā pusē. Nolemjam likt šahu pie malas un pirmo reizi pieliekam soli vieglā riksī. Veiksme ir atkal kopā ar mums un divas minūtes pat pagarlaikojamies Saules alejā līdz ierodas 55. maršruta transportlīdzeklis. Atgriežamies pie šaha, braucot apdzenam skrienošus ketonus, kurus laipnais šoferis tomēr pieturā sagaida. Mums piebiedrojas arī vēl kādi viegli noskrējušies dalībnieki.

Diezgan figurāli iesprūstam pie skulptūru parka figūrām. Draudzīgie entuziasti, kuri fano par šahu pārcentušies – pārāk īss maršruts un pārāk daudz uzdevumu. Rezultātā – sēd uz sliekšņa pasaciņa un risina uzdevumus. Pēc kāda brīža beidzot tiekam tālāk, pasūkstamies par dīvaino spēles vadības sistēmu, kas neizvada nekādus statusa paziņojumus un iegurstam figurālos džungļos. Skaitam un reizinam, līdz es pamanu, ka nākamais uzdevums sitēmā ir ar atslēgas vārdu – Vecrīga. Neliels skatījiens pa sarakstiem un mums ir tieši 10 minūtes lai nokļūtu līdz ekskluzīvajam autobusam. Pasakam ardievas figurālajiem krokodiliem, kuriem tik ļoti garšo ovāli un jau pošamies uz pieturu, ik pa brīdim atskatīdamies «vai jau nenāk?»

Pa ceļam jūtam, ka Ievai acis paliek kvadrātā. Kā nu ne, ieraugot TO acis paliek jebkuram kvadrātā. Nez vai pastnieks neko nav mācījies par optiskajām ilūzijām? Bet daudz melnām svītriņām uz balta fona ir tendence radīt interesantu efektu. Kamēr es atspiezdamies uz McEnroy rokas un Lauras pleca bakstos pa ekrānu, Ieva krāso ciet galiņus. Centrā mūs sagaida lietus, tādēļ patvērumu meklējam 4. tramvaja pieturā. Pa ceļam satiekam ketonus, kuri smuki sakrāsojuši savu labirintu un paziņo, ka to iziet principā nav iespējams. Mēs garās sarunās neielaižamies un nolemjam, ka šo varētu atrisināt labāk ar «līdzpaņemto» fotošopu. Atkal izklaides ar digitalizāciju, leveļu piegrozīšana un krāsojums jau iet raitāk uz priekšu. Drusku manipulācijas turpu šurpu un burtiņš «X» laimīgs tiek ciemos pie burtiņa «B». Savukārt mēs ienirstam Vecrīgas džungļos.

Drusku pabubinam, ka Enkurā neviens nesaprot, kas ir UZ mājas un kas ir PIE mājas, galu galā atrodu savā galvā asociācijas ar ievazātām valodas kļūdām no krievu valodas un pareizā atbilde ir rokā. Vecrīgu diezgan labi izdodas pieveikt sekojot pa pēdām priekšā esošajai «Brīvo radikāļu» komandai, līdz šiem viss nojūk un mēs aizšmaucam garām svilpojošām ausīm (ne uz ilgu laiku gan).

Ar alkohola apošņāšanu mums veicas (kā vēlāk izrādījās) ļoti labi par to tiekam atalgoti ar pareizā virziena autobusu pēc desmit minūtēm. Pa ceļam McEnroy ar Lauru mēģina tikt galā ar kaut kādu dīvainu piecu māju tipa uzdevumu. Tomēr 24. maršruta autobuss nav tā vieta, kur tādus risināt. Šeit pārvietojas ļautiņi, kas dušu šogad nav redzējuši un es jau pirmajās minūtēs aizrotēju uz tālāku autobusa galu. Tikmēr pārējie komandas biedri varonīgi cieš dažādas smaržas un smakas autobusa pretējā galā. Bet uzdevums paliek neatrisināts.

Ierodamies Ziemeļblāzmā. Ārā atkal līst, tādēļ nolemjam meklēt patvērumu pašā kultūras pils koridorā. Tur laipna tante saka mums: «Nesēdiet bērni te uz grīdas, mums te tūristu grupa nāks no ārzemēm. Ejiet tālāk, tur ir dīvāni.» Mēs paklausīgi kā jēriņi nokļūstam līdz dīvānam saplēšam vienu no divām baltajām lapām, ko ieguvām startā un atrisinām dīvaino uzdevumu. Arī lietus ir beidzies. Bet brīdī, kad dodamies pēc nākamā uzdevuma ar acu skatienu pavadām «Brīvos radikāļus», kas jau pamet teritoriju.

Nu neko, atkal visādi figurāli jautājumi, kuros sākam iebraukt tikai pie kāda trešā punkta. Tomēr pret beigām jau iet diezgan labi. Saņemam nākošo uzdevumu un saprotam, ka loģistika noderētu. Te McEnroy paveras tālrunī un paziņo, ka jāiet uz citu sabiedrisko transportu – vilcienu. Pieliekam soli, bet neskrienam. Caur mežiņiem, pa taciņām nokļūstam stacijā. Minūti pagarlaikojamies uz perona un jau traucamies vilcienā. Izklaidējam onkuli risinot pavisam dīvainu mīklu, kurā Kazimirs nav no Malēviču dzimtas, bet gan kvadrāts. Un nākamajā uzdevumā jau atkal ierodamies pirms visiem buržujiem, kas aizgāja pirms mums no Ziemeļblāzmas.

Veiksme nevar mums sekot pārāk daudz. Tādēļ viņa tik noderīgo 48. maršruta autobusu vajadzīgajā virzienā aizsūta 4 minūtes pirms vajadzīgā laika. Bet kamēr ejam pretī māņu autobusam, mūs pamet arī 11. tramvajs. Rezultātā – septiņu minūšu staipīšanās pa tramvaja pieturu ar saukli: «Drīz jau nāks?»

Ja jums kādreiz ir iekšējas dabas jautājums – vai Linezers ir tuvāk Laimdotas ielai vai Brīvības ielai, ziniet, pareizā atbilde ir – Brīvības. To mums nācās noskaidrot ar kļūdu metodi aizejot pārgājienā no Laimdotas ielas un paskatoties kā Autoliste pa Brīvības ielu ir nokļuvusi ātrāk par mums. Nu nekas. Ar bumbām mums ne pārāk iet un mana līkā roka sevi tikai vēlreiz apliecina. Par to daudz nepārdzīvojam un dodamies uz Brīvības ielu, lai dotos uz Grīziņkalnu. Veiksme un loģistika ir mūsu pusē. uz VEF tilta pamanām, ka esam tieši nepilnu minūti priekšā 13. trolejbusam. To izmantojam nākošajā pieturā pārkāpjot un lepni piebraucot pie paša kalna.

Tur mūsu varde ceļotāja lepni nolido 10 metrus, bet mums iesmērē kaut kādu dīvainu ne visai saprotamu uzdevumu ar klasītēm. Tajā iegūstam kaut kādu nepareizu atbildi un iefeilojam uzzinot, ka sods ir tikai 15 minūtes. Būtu zinājuši, droši vien nebūtu pūlējušies.

Tomēr kā parasti mūsu lielākais klupšanas akmens ir nokļūšana finišā. Pastnieks nav nekāds pastnieks, ja pret beigām nav saguris un sapīpējies kapronu uzģenerējis kaut ko interesantu. Protams šoreiz viss šķiet vienkārši, bet tā kā mums ir transportieris bez kartes, nākas likt lietā digitālās metodes. Kuras nospēlē mums par sliktu. Viss it kā sanāk, bet «kaut kas nesanāk». Tad meitenes atrod kļūdu un sanāk jau drusku labāk, tomēr īsti nav. Rezultāts mūs aizved uz Ķīmijas fakultāti Valdemāra ielā. Man jau pašā saknē tas liekas dīvaini, tomēr pārējie atmet ar roku un stāsta, ka Šmitz jau nu ne to vien var. Pie sevis nodomāju, ka ar valsts iestādēm jau nav tik vienkārši, bet paraustu plecus un pievienojos garlaicīgai atrakcijai – 20 minūšu 5. trolejbusa gaidīšana.

Nokļuvuši galā saprotam, ka «tis nav tis». Atsēžamies uz soliņa un sākam kaut ko bakstīties pa karti, līdz dzimst ģeniāla ideja, pietūnēt koordinātes un 3 punktu mērīt nevis «kaut kur no Slāvu apļa», bet tieši no «Azur». Un te jau aiziet viss kā pa diedziņu. Par laimi kļūda vien pāris kvartālu ietvaros un pēc 8 minūtēm jau esam laimīgajā finišā ieradušies kā sestie ar skaistiem aplausiem.

Kā vēlāk izrādīsies, visticamāk tieši šī čammāšanās mums maksāja kūku, jo kopumā no pirmās kūkotās vietas, kurā atradās «Brīvie radikāļi» atpalikām vien par 18 minūtēm un 8 sekundēm. Toties saņēmām figurālu vīnu kā lieliskākie džungļu mednieki, kuri vienīgie saskaitīja pareizu taisnstūru un kvadrātu skaitu Bieriņos.

Jāatzīst kopumā šogad pasākums pagāja uz labāka viļņa nekā pērn. Arī pastnieks nebija pārlieku daudz samisējis un turējies daudz maz pie skaidra prāta. Kopumā sēžot pie brokastu-pusdienu-vakariņu galda nonācām pie atziņas, ka pastniekā panākums pats par sevi ir finišēt bez uzdevumu izlaišanas un citu palīdzības, kas mums arī izdevās.

Rezultātā «Vēl viena klusā daba» ieguva godpilno septīto vietu. Kas ir līdz šim labākais mūsu sasniegtais rezultāts. Jācer, ka nākamgad pierādīsim mūsu teoriju par to, ka pie kūkas iespējams tikt bez banālas «izskrien cauri visai Rīgai» metodes, tā vietā liekot lietā prātu, loģistiku un nedaudz veiksmes.

Starp citu, braucot mājup radās ideja, ka vajadzētu rīkot pavasara sezonā «express pastnieku» Latvijas reģionālajās pilsētās. Kur sab.transporta shēmas ir vienkāršākas, bet zināšanu par tām mazāk. Distance varētu būt īsāka, bet «inteliģentāka».