Šokējošs atklājums – zelta rudens pienāk arī ārpus Siguldas

Aizvadītajās brīvdienās Latvietis vidējais protams devās pārgājienā pretī zelta rudenim gluži kā viņam to mācījusi skolotāja vēl 3. klasē. Un protams, izsenis jau visiem ir zināms, ka zelta rudens nepienāk nekur citur kā tikai Siguldā. Pārējā Latvijas teritorijā rudeni nomaina ziema. Uzreiz. Bez pārejas. Nevajag jau velnu mālēt tik melnu, ir tomēr daļa cilvēku, kuri ir alternatīvi un «uz to Siguldu» nemaz nebrauc. Alternatīvie pulcējas Tērvetē.

Es kā bērns no laukiem protams zinu šokējošo patiesību – zelta rudens pienāk visā Latvijā. Vēl vairāk, iedzeriet baldriānus – tas pienāk arī Igaunijā un Lietuvā. Tādēļ iztaisnojot rādītājpirkstu, tika iebakstīts kartē, kur braukt pretī rudenim – Aizkraukle.

Jāatzīst, ka zelta rudens pa ceļam uz Aizkraukli pielavās jau pēc pirmajiem pārdesmit kilometriem ārpus Rīgas, turklāt lielās devās. Daugava un tās pretējais krasts braucot pa Jaunjelgavas šoseju (P85) vien ir ko vērti. Tomēr šoreiz mans mērķis pierādīt, ka zelta rudens ir iespējams pat tik neromantiskā pilsētā kā Aizkraukle.

Rudens Daugavā pie Jaunjelgavas

Tiem, kuri palaiduši garām īsais kurss Aizkraukles vēsturē. Cilvēku bariņi šajā vietā dzīvojušies jau no 12. gs.

Pirmajā pasaules karā Aizkrauklē tiek nopostītas gandrīz visas mājas, nenodedzinātas bija tikai 2 koka mājas. Viņpus Daugavai atradās vācu karaspēks, šaipus – krievu. Frontes līnija Aizkrauklē atradās 3 gadus.

Tomēr mūsdienās zināmo seju Aizkraukle ieguva PSRS laikā, kad tur tika uzcelts arī Pļaviņu HES. Starp citu, šo pilsētu par Aizkraukli sauc tikai kopš neatkarības atgūšanas. Padomju laikā to dēvēja par Pētera Stučkas pilsētu (plašāks vēsturiskais izklāsts).

Tad nu šī ir pilsēta, kurā varat no sirds izbaudīt Padomju laika 50-60 gadu arhitektūru no sirds. Funkcionalitāte visam pa priekšu un nekādas pārliekas mākslas. Tieši šī iemesla dēļ šī pilsēta ne visai var lepoties ar tūristu plūdiem. Neskatoties uz to, šeit mums izdevās atrast ko tādu, ko atceros tikai no savas bērnības – ēku, kura uz savas fasādes lepni glabā uzrakstu – UNIVERSĀLVEIKALS.

Diemžēl uzreiz jāatzīst, ka veikals nav diez ko universāls. Iespējams tas tāds bija pirms gadiem 25, bet ne šodien. Trīs no četriem ēkas stāviem ir aizņēmis lietoto apģērbu zīmols DGS, kurš par cilvēku trūkumu nevar sūdzēties.

Pēc nelielas pastaigas pa Aizkraukli protams sāk gribēties ēst. Izvēle nav diži liela, jo kā vairumā Latvijas lielo mazpilsētu, šeit spiež uz dažāda veida bulciņām. Francijā mēs protams priecātos par kārtējo patisēriju, bet tepat Latvijā gribas, ko stingrāku. Pēc neliela riņķojuma centrā atrodam kafejnīcu Panna (tā vismaz vēsta skatlogs), kura ieslēpusies it kā viesnīcas telpās starp diviem lombardiem (ēdienkarte).

Skatīt lielāku karti

Meitenes šeit ir laipnas, ēdiens garšīgs, cenas draudzīgas un servē pati pavāre. Katrā ziņā, ja neesat pārāk smalki, šī ir lieliska price/performance vieta, kur vienkārši paēst ēdienu mazpilsētas stilā.