Kādi mēs visi kulturāli #pastnieks

Aizvadītajā sestdienā, jau devīto reizi pēc kārtas, un sazin kuro reizi mums notika draudzīgo entuziastu apvienības “Enkurs” vēl draudzīgākais pasākums – Pastnieks. Vien fakts, ka tiesības piedalīties šajā pasākumā tika izķertas kā karsti pīrādziņi Āfrikas vidienē, liecina par faktu, cik ļoti zināmā sabiedrības grupā šis pasākums ir iemīļots. Arī pats esmu rakstījis par to pārsvarā pozitīvas atmiņas – 2009., 2010., 2011. un 2013. gadā. Arī šis gads nebūs izņēmums.

Seko garš naratīvs atstāsts par to, kā mums gāja.

Rīts, kā jau visi pastnieku rīti, sākās ar smagu mošanos un sevis pierunāšanu izkāpt no gultas. Pateicoties IevasB ģimenes loģistikas uzņēmuma pakalpojumiem, mums bija ekskluzīva iespēja pagulēt tuč tuč ilgāk un izkāpt vienu ceļa galu par agru, lai taisnā ceļā nokļūtu pastnieka starta vietā. Bet pasaulē nav ļaunuma bez labuma. Izgājuši pa Mežaparka krūmiem, nokļuvām starta vietā “pa sētas durvīm”, kur ieraudzījuši galvenos organizators, pārmijām pāris vārdus, drusku pagrozījāmies un brīdī, kad tika uzsākta komandu iečekošanās, mums atlika vien pagriezties pretējā virzienā. Tādā veidā absolūti ekskluzīvi neizmantojot iespēju pastāvēt ievērojamajā rindā.

Pēc sākotnējās instruktāžas un šoka, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem šī ir pirmā reize, tiek dota atļauja atplēst konvertus un iepazīties ar pirmo uzdevumu. Jau pašā saknē ir skaidrs – pastniekam par kultūru ir dīvaina izpratne. Kā kultūras objektus tas atzīmējis kaut kādus vecus skursteņus, sētas stabus, pasta kastes un apšaubāmas kvalitātes arhitektoniskas būves. Veikuši šifrēšanu un iezīmējuši kartē apskatāmos objektus, pametam starta vietu. Tā kā es neko nesaprotu no uzdevuma, izmantoju laiku, lai iegaumētu papildspēles – selfiju veidošanas vietas un pozas. Un tikko nokļuvuši uz ielas jau iesaucos, ka steidzami jāveic viens momentfoto uzņēmums ar transportlīdzekļa nr 48 pieturu fonā. Līdzko tas ir nodarīts, uzspēlējam spēli – pēdējais pāris šķirās un aizdodamies pa rajonu.

Izstaigājuši jau krietnu daļu rajona, pēkšņi attopamies, ka daļu attēlu varētu iegooglēt un iegūt nepieciešamās vērtības, kas sekmīgi tiek nodarīts. Šajā brīdī es nodomāju, ka prusux visticamāk šo visu jau sen izstaigājis izmantojot Google Ielas skatu. Pēc krietna laika, kaut kur Mežaparka pretējā pusē, pēkšņi atklājam, ka daļu vērtību var arī nemeklēt, jo tās ir vienādas ar citām vērtībām. Tā kā aprakstus lasa tikai mīkstie, mums tās visas jau ir atrastas. Pietrūkst gan dažas bez kontrolskaitļiem, bet tā kā loģika ir mūsu stiprā puse, tad drosmīgi kāpjam tramvajā un dodamies uz Alekša skvēru.

48. autobuss protams ir pārbāzts ar pastniekiem. Līdzko galapunktā atveras durvis, tā redzam lielākos entuziastus, kas aizteš mums garām pa dzelzceļa pārbrauktuvi tā, it kā uzvara sacensībās garantētu vietu 12. sasaukuma Saeimā. Mēs kā pastnieki ar stāžu, vienā mierā veicam momentfoto uzņēmumu pie visai iecienīta kartupeļu maisa un nākamajā kontrolpunktā strauji noraidām priekšlikumu veikt neobligātas fiziskas aktivitātes. Paņēmuši konvertu ar uzdevumu dodamies 3. trolejbusa virzienā, kur protams mūs ar skatienu sagaida skrējēju bars.

Ir lietas, kas Rīgā nemainās. Viena no tām ir mūžīgi pārbāztais 3. trolejbuss. Laikam pat Ušakova karma priekšvēlēšanu gaisotnē pret to ir bezspēcīga. Šķiet nekad mūžā neesmu redzējis to tukšu vai tādā stāvoklī, ka tajā varētu brīvi elpot. Arī šī reize nav izņēmums. Kāpēc nevienam nav ienācis prātā uztaisīt tramvaja maršrutu centrāltirgus – Sarkandaugava? Tā nu spaidīdamies 3. trolejbusā nolemjam kulturālo kapu uzdevumu risināt galapunktā, tomēr mūs piemeklē necerētā veiksme un jau pēc dažām pieturvietām gūstam ekskluzīvu iespēju piesēst. To arī izmantojam un visai raiti, neplānoti, aizpildām krustvārdu mīklu par dažādiem kulturāliem kapu pasākumiem. Nedaudz palīdzības no Googles un viss ir nodarīts pirms vēl nobraucam gar Mildas pakaļpusi.

Tālāk mūsu ceļš ved romantiskā pastaigā pa Avotu ielas republiku. Man nav ne jausmas kādēļ, kas un kādā pozā, bet šeit ir izveidojusies tāda kā plaša profila iepirkšanās iela ar galveno uzsvaru uz kāzu precēm. Varbūt gājēju ielas statuss jāpiešķir Avotu nevis Tērbatas ielai? Sākam bakstīt uzdevumu un šifrēt māju numurus, kad pēkšņi saprotam – sods par katru nepareizu atbildi ir divas minūtes. No tā secinām, atbildes meklēšana ilgāk par divām minūtēm ir nerentabla un krietni pieliekam soli. Jau atkal talkā aicinām māti Googli, lai sameklētu dažu uzņēmumu adreses. Visbeidzot nokļūstam gala vietā, kur ar dīvaini uzzīmētas instrukcijas palīdzību jāsasien mezgls. Manas rokas vijas ap McEnroy kaklu, bet manturnekasnesanāk, tādēļ vīru savos grožos ņem viņa sieva un nodara visu to lietu acu mirklī pat nepaskatoties uz instrukciju.

Viss viens, nospriežam saņēmuši kaut kādas vecas kino afišu izdrukas un norādi – doties uz gandrīz Kalnciema kvartālu. Masveida kārdinājumam braukt ar 22. trolejbusu nepadodamies, ielecam 3. autobusā. Sākam bakstīt un pētīt afišas, nekas lāga nesanāk. Ieva iesēžas kādā brīvā vietā blakus kādai kundzei, kura gatava laipni atcerēties savus jaunības gadus un pastāstīt, kur atradās Suvorova iela un kā kuru kinoteātri sauca 60-80 gados. Iebraukuši fiškā sākam rakties pa lapām un vērtībām un līdz ar pēdējiem metriem esam visu atraduši. Bet, ak vai, pastnieks sapīpējies kaut kādu vecu kapronu un uzrāvis aļa sudoku mīklu, tikai neregulāras formas. Izvelkam savus līdzpaņemtos pīrādziņus un noskatāmies, kā Ieva nodarbojas ar maģiju. Tikmēr paši pamanām, ka nākamais uzdevums saistīts ar galda kultūru un jau iegooglējam instrumentu izkārtojumu uz galda.

Ievai ar sudoku ne visai vedas, tādēļ talkā tiek ņemts TeamViewer un savienojums ar citviet esošo ekseli, kuru paspīdzinot vēl kādas 10 minūtes tomēr tiekam pie daudz maz derīgām vērtībām. Galda kultūras uzdevums mūsos izraisa vilšanos. Bijām cerējuši saņemt spaini galda piederumu un izkārtot tos pēc saviem ieskatiem. Tā vietā saņemam diezgan precīzu zīmējumu par to, kam un kur ir jāatrodas, tik vien kā atmest liekos štrumentus. Vilšanās. Izstudējuši gandrīz visu privāto dzīvi dodamies uz Gaismas pili. 22. autobuss nenāk, tādēļ braucam ar citu vienu pieturu, uztaisām momentfoto ar kiwie pie mājas sienas un turpinām ceļu ar 5. trolejbusu.

Gaismas pilī viss kruta, laiks apstājas, somas jāatstāj eiro skapīšos un saņemot apšaubāma izskata caurlaidi, uz kuras rakstīts kaut kāds vecs datums, drīkstam doties augšā. Jāatzīst skats no augšas labs. Tomēr 75% mūsu komandas sastāva rodas sajūta, ka bibliotēkas skatu laukums šūpojas. Tā arī netiekam gudri – gļuks vai tiešām šūpojas. Bet uzdevumu risinām pa savai metodei – googlējot izvēlētās bildes, kamēr citi mēģina kaut ko saskatīt caur punktoto stiklu. Google protams ir gudrāka par visas pasaules panorāmām ņemtām kopā un mēs atkal esam tikuši pie rezultāta. Momentfoto liftā un mūsu ceļš jau var doties tālāk. Vien pirms izčekošanās sajūtam tādu kā sliktu karmu, jo iepriekšējai komandai tiek atņemts lieliskais kultūras laikraksts – Privātā Līme. Mēs tik ļoti no tā nevēlamies šķirties, ka nolemjam to digitalizēt mācību nolūkiem.

Dodamies virzienā uz centru. Saule jau sen ir augstu kalnā un komandas vairākumu sāk mocīt bads. Lai arī nevienu gadu pasākuma laikā neesam apmeklējuši kafejnīcas un restorānus, šī ir pirmā reize, kad to izdarām. Apmeklējam restorānu, kurā, iespējams, tirgo siltas bulciņas ar zirga gaļu. Kamēr komandas biedri sarūpē ēdienu, mēs ar Lauru itin veikli atbildam uz dažādiem privātiem jautājumiem par citu cilvēku dzīvi. Manas ātrēšanas spējas ir fenomenālas un jau pavisam drīz ar aizpildītu anketu un paēduši esam uz ielas. Pa ceļam veicam pāris momentfoto uzņēmumus, no kuriem viens ir obligātais ar kādu gleznu, kurā attēlota sieviete, ar mazu degunu. Un jau nākamajā vietā, ieķiķinam, ka kontrolpunkts noteikti radīts par prieku Ingresa spēlētājiem – tieši fermas vidū.

Pastaigājam pa Alberta ielu turpu šurpu, kaut ko sarakstam un velkam 5. trolejbusa virzienā. Ir izveidojusies sajūta, ka visu dienu braukājam tikai ar 5. trolejbusu un 3. autobusu. Loģistika ir daudzsološa – starp trolejbusa pienākšanu un vajadzīgā autobusa atiešanu ir 6 minūtes. Viss iet kā smērēts, vien trolejbusā nav neviena suņa ar kuru uzņemt momentfoto. Un protams, Mērfijs nesnauž. Galapunktā kāpjot ārā no trolejbusa, iekšā kāpj sieviete ar suni. Tā kā mūsu minūtes ir skaitītas, tad šo laižam garām un steidzamies tālāk.

Lielisks rajons, tieši blakus izbijušai izgāztuvei, kurai jau ilgāku laiku meklē naudu, jo sanācija prasīs baigo piķi. Pats Šmits mūs pacienā ar Selgas cepumiem. Tas ir kā sausais balzāms mūsu dvēselei, tādēļ esam maigi pret viņu un audio gida pavadībā dodamies lieliskā ekskursijā pa teritoriju. Protams, gids ir piedzēries, jo aizmirst mums pateikt, ka pie pļavas jāgriežas pa kreisi, tādēļ inercē izejam cauri pļavai taisni. Sapratuši, ka kaut kas nav lāga, dodamies atpakaļ un ļaujam gidam minēt vēlreiz. Ekskursijas laikā gūstam lielisku ieskatu vietējo kultūras dzīves īpatnībās, iepazīstam dažādus kultūrslāņus un vietējās floras un faunas īpatnības. Visu beidzot mūsu ekskursija ir galā. Garām aizdomīgām policijas automašīnām un NMPD transportam dodamies uz 17. trolejbusa galapunktu. Mums pa priekšu atkal kāds skrien. Netiekam gudri kādēļ, jo līdz transportam vairāk par 10 minūtēm.

Gaidīdami trolejbusa pienākšanu, secinām, ka Purvciemā pats suņu laiks. Tie izveduši savus saimniekus siltā vakara pastaigā. Neviens no saimniekiem mums momentfoto ar suni neatsaka, bet paši suņi gan nav ar mieru tam piekrist. Līdz beidzot ar trešo mēģinājumu Ievai izdodas pielabināties kaut kam, kas ir mazāks par manu pirmo nokiju un tiek uzskatīts par suni. Suns ir un paliek suns, nospriežam un uzņemam momentfoto.

Pēc dažām pieturām mūs piemeklē necerētā veiksme. Trolejbusā iekāpj atlēts. Viss tērpies diezgan gaumīgā zaļganīgā Puma ražojuma ietērpā. Nespējam izdomāt kā pielabināties, jo tiešā tekstā uzprasīties esam nedaudz par kautrīgu tomēr. Izmēģinām visādas pozas, bet diemžēl atlēta gaumīgo ietērpu nevienā bildē nevar saskatīt. Glīto metāla izstrādājumu ap kaklu, kurš sver vairāk par vidusmēra planšetdatoru, gan var. Samierinājušies ar likteni – slikteni, nokļūstam Kaņepē, kur kāds uzrāvis piemirstu Makatanas izklaidi – uzmini, kas šīs par sēklām. Drusku pazīlējam un saņemam mūsu vājāko posmu visos līdzšinējos pastniekos – fināla vietas projekcijas uzdevumu.

Šoreiz uzdevums šķiet vēl bezcerīgākas nekā citus gadus – tajā doti sīki kartes fragmenti, kurus savienojot krusteniski iegūstam vietu, kur ir fināls. Lieki piebilst, ka mums Pastnieku visus iepriekšējos gadus izdevies pievārēt bez izklājamas Rīgas kartes un arī šis gads nebija izņēmums. Man nākas apgūt BalticMaps sniegtās līniju vilkšanas iespējas, kamēr McEnroy ar Lauru mistiskā veidā sazīmē objektus pēc sliedēm un citiem, netipiskiem apzīmējumiem. Bakstām, bakstām un šķiet, ka ir – visai loģiska vieta uzdevumā minētajam kultūršokam – ķīniešu restorāns Tallinas ielā.

Iekāpjam 3. autobusā, Brīvības ielas pieturā. Plāns vienkāršs – aizbraukt līdz Tallinas ielai un tad pāris kvartālus ar K2. Autobusā neesam vieni, ar mums kopā ir arī daži konkurenti. Izkāpjot no autobusa spontāni nolemjam iet pa pagalmu nevis līdz krustojumam. Tas sevi attaisno. Tērbatas ielas galā esam 4 metrus priekšā konkurentiem. Pie sevis noburbinu, ka pēdējais posms ir svarīgākais, jo tieši šeit izšķiras uzvaras un zaudējumi. Vēlāk tieši tas arī apstiprinās. Pateicoties šiem 4 metriem, iekļūstam 9. vietā kopvērtējumā, par 16 sekundēm apsteidzot tuvākos konkurentus.

Pēcvārds

Jāatzīst kopumā šogad iztika bez pārsteigumiem un bija tāds labs, diezgan klasisks Pastnieks. Enkuram šī bija 9. reize, bet mums – 6. Lai arī bijām sagatavojušies kārtīgai elektrības tērēšanai (uzlādējuši spēka bankas), sanāca vilties, nekāda masveida QR kodu skanēšana kontrolpunktos vai pa ceļam nenotika. Žēl, ka tā. Arī pirmo reizi visas dienas laikā nesastapām nevienu pašu biļešu kontrolieri, kas citus gadus bija neizbēgama parādība.

Nākamgad Pastniekam apaļa jubileja. Pilsētā runā, ka to pastnieks plāno atzīmēt ārpus Latvijas robežām. Ar nepacietību jau tagad sāku gaidīt iespēju piedalīties šajā neaizmirstamajā piedzīvojumā.

Paldies Enkuram!