Tad, kad Kazhe, tas pats, kura apņemšanās ap jauno gadu klīda apkārt pa twitteri, beidzot nopublicēja ilgi gaidīto nolikumu absolūti neoficiālajam un brīvprātīgajam turnīram #alfabētarestorāni, bija pilnīgi skaidrs, ka šito mēs garām nelaidīsim. Pašā pamatā ir ideja – apmeklēt pa (vismaz) vienam «restorānam», kura nosaukums sākas ar katru no alfabēta pirmajiem burtiem. Tie, kuri to visu paveiks šī gada laikā, tiks apbalvoti ar godu, cieņu, slavu un vispārēju apkārtējo apbrīnu.
Izaicinājuma būtība. Gada laikā ieturēt maltīti 33 dažādos restorānos (ēdnīcās, kafejnīcās, traktieros, krodziņos, ieskrietuvēs), pa vienam uz katru alfabēta sākuma burtu. Izaicinājumu var pildīt gan secībā A-Ž, gan patvaļīgā kārtībā.
Diemžēl nolikums ir krietni skopāks nekā mūsu izmeklētajai kompānijai to gribētos. Tomēr tas nosaka dažus pa galam primitīvus noteikumus – izvēlētajā restorānā ir jāietur maltīte, kas sastāv no vismaz viena pamatēdiena. Lai visa šī ballīte nebūtu pārāk garlaicīga, protams šos apmeklējumus es aprakstīšu arī šeit, savu spēju robežās.
Mans pirmais alfabēta apmeklējums trāpīja svētdienas vakarā (kas tā vispār par modi svētdienas vakarā ēst?). Apriņķojot kvartālu starp Valmieras Ģertrūdes un Stabu ielām visbeidzot veiksmīgi piezemējāmies teju Stabu un Čaka krustojumā krodziņā Vīgante. Nav ne jausmas kādēļ šai vietai ir izvēlēts šis nosaukums, tomēr tā šeit pastāv vismaz pēdējos gadus desmit, kas jau liecina par zināmu firmas zīmes kvalitāti un publikas atsaucību.
Restorāns ir iekārtots tādā kā puspagrabā un logi piesēžot pie galda atradīsies tieši virs jūsu galvām. Telpas savos izmēros ir izcili piemērotas mazu uzņēmumu korporativņikam, tomēr šķiet, ka tādi šeit netiek atzīmēti. Cenas vidēji pieticīgas. Iekārtojums nav redzējis remontu kādus gadus desmit, bet joprojām ir gana tīrs un lietojams.
Ierašanās brīdī šeit atrodas jau daži vakariņotāji, kuri gan noslēdz savu maltīti, bet mēs tiekam uzņemti ar atplestām rokām un arī virtuve svētdienas pievakarē tā ap 19 darbojas ar pilnu jaudu un spēj mums piedāvāt visus labumiņus, kas vien ir ēdienkartē.
Kamēr McEnroy izklaidējas ar melnās tējas testiem, mana izvēle pārliecinoši krīt uz vistas filejas šašliku ar frī kartupeļiem. Tā teikt īsti latviskā garā. Ēdiens tiek izgatavots aptuveni 15-20 minūšu laikā un tēja nepaspēja ne atdzist, kad jau varējām nodoties gastronomiskām baudām.
Ēdiena kvalitāte laba, ja vien jūs apzinaties, ka atrodaties C klases restorānā. Reģionos teiktu, ka ēdiens ir ļoti labs, bet Rīgā tas ir vienkārši labs jeb ar ļoti labu cena/kvalitāte vērtību. Frī kartupeļi ir gana sausi un kraukšķīgi, vista garšīga. Kopējais ēdiena novērtējums – labs, atbilstošs ekspektācijām.
Kopējais iespaids labs. Lai arī vieta nedaudz zaudējusi savu atklāšanas dienas spozmi, ēdienu cenas, apkalpošanas kultūra un ēdienu kvalitāte no tā nebūt nav cietuši.
