Alfabēta restorānu izaicinājuma ietvaros nav noteikts, kur fiziski jāatrodas restorānam. Protams, kā noprotams no iepriekšējiem rakstiem, restorāns ir skaļš apzīmējums tam, kur mēs parasti ierodamies. Tie ir visādi krodziņi, traktieri, čista latviski izsakoties – ēstuves. Reiz, kad radās jautājums par to, kas tad īsi klasificējams kā restorāns, noderēja internetā uzietā skolotājas Līnas Korsūnovas restorānu kvalifikācijas sistēma (avots).
Šoreiz mūsu ceļi restorāna meklējumos aizveda uz Madonu. Lai arī tur ir plašāk pazīstams restorāns Rudzons, šoreiz mēs iegriezāmies krodziņā ar daudz vērtīgāku (retāk sastopamu) pirmo burtu – Šlāgeris. Lai arī ieradušies pie restorāna namdurvīm nedaudz satraucāmies, jo līdz darbalaika beigām bija atlikušas vien 40 minūtes, mūs tomēr pabaroja. Kā vēlāk izrādījās, tiešais slēpošanas kalna tuvums, šeit tuvākajās 40 minūtēs ieveda vēl ne vienu vien izbadējušos apmeklētāju un formālais darbalaiks pavisam neformāli tika neievērots.
Lai arī aizdomās par kroga īpašnieku turētā persona bija ļoti laipna un atsaucīga, bija skaidri sajūtams, cik ļoti viesmīle vēlējās šo darbadienu piebeigt pēc iespējas ātrāk. Cenu līmenis noteikti šeit klasificējas kā ekonomisks, un arī iekārtojums tam atbilstošs. Galdi galvenokārt konfigurēt apmeklētājiem skaitā līdz 4, bet pieejami arī pāris galdi, kur paredzēts sasēst 6-8 apmeklētājiem vienlaikus. Pie bāra pamanīju plauktiņu ar daudzām trofejām, kas, iespējams, iegūtas dažādās sacensībās.
Ēdiens visnotaļ garšīgs, porcijas kā jau Latvijas reģionos ierasts – lielas. Līdzbraucēji acīm redzami bija pārvērtējuši savus spēkus pasūtot gan otro, gan saldo. Tomēr gods godam gandrīz tika ar to visu galā. Aiz loga bija vērojama tāda kā terase, pār kuru iespējams nolaist jumtiņu tveicīgās vasaras dienās. Tomēr darba laiks sestdienās līdz 17.00 noteikti to neglābj. No otras puses, arī šeit strādājošajiem gribas kādreiz atpūsties.
