Pastnieks vienmēr zvana divreiz

Kā nu gadījās kā ne, vakar jau astoņos no rīta ar lielām mokām un praktiski lomkām piecēlos, lai kopā ar dcdace, McEnory un IevaB dotos palīgā pastniekam, kura kantorī draudzīgo entuziastu apvienība «Enkurs» bija ielaiduši caurvēju.  Un tā nu pašā rīta agrumā ļoti dīvainā rajonā Jēkabpils ielā, Miera dārzā, saņēmām savu uzdevumu un sākām domāt, kur varētu dabūt brokastis.Pirmais uzdevums, būtībā tāpat kā daži citi pārējie, ietvēra sevī bilžu atrašanu dabā, kurās attēlotas detaļas no citiem objektiem. Laikam jau nepierasti agrais rīts mūsu nesteidzīgajai melanholistu kompānijai darīja savu. Pēc kādas stundas vazāšanās pa maskačku, bijām atraduši 7 nosaukumus, vēl dažus uzminējām. Kad ieraudzījām skrējēju pūļus, kas histēriski skrēja mc2 virzienā, nolēmām sekot viņiem pēc nākamā uzdevuma.

Nākamais uzdevums beidzot mums lika pārvietoties uz citu rajonu, kur pavazājoties pa Ūnijas ielu, uzgājām arī stadionu. Pa ceļam bija jāatmin Eiropas futbola klubu mājvietas pēc norādītajām emblēmām. Lieki piebilst, ka mūsu komandā vienīgais futbola līdzjutējs ir McEnroy, kurš vismaz nedaudz pazīst karti. Man skolā ģeogrāfiju ir aizmirsuši iemācīt. Tad nu liekot lietā palīdzību «zvans sominenam» un «epasts IevaB draugam uz citu valsti» tikām pie atbildēm. Nav gan īsti skaidru ziņu par to, cik no klubiem «uzminējām» pareizi, bet bija sajūta, ka uzdevums ir paveikts. Lai atspoguļotu mūsu zināšanas futbolā, vien minēšu faktu, ka fakts, ka FK «Auda» atrodas Rīgā mums bija jaunums un pārsteigums. Lieki piebilst, ka pa ceļam risinot šo uzdevumu, mēs vēl pamanījāmies arī atrast LNO slēpni.

Tālākās atrakcijas tika organizētas tīri sportiskā stilā. Kamēr es strādāju par pakaramo-kamieli-suni-mantuvaktētāju vienā personā, IevaB un McEnroy izpildījās bumbiņas mešanā, bumbas speršanā un lekšanā pa smiltīm. Tagad mēs zinām, ka McEnroy var tenisa bumbiņu saulainā sestdienā ap 12 aizmest 26 metrus, bet IevaB analoģiskos apstākļos aizlekt gandrīz 4 metrus.

Turpat mums iedeva arī ļoti garu krustvārdu mīklu, kurā jāieraksta vispārzināmi fakti iz Latvijas un Pasaules, kuru atbildes ir neielas (parku, skvēru, bulvāru, gatvju u.c. nosaukumi).  Un procesā jāpamanās nokļūt līdz muzejam kaut kur Sarkandaugvā. Protams, Mērfijs nesnauž, un iepriekšējais autobuss, kurš izrādās kavēja 5 minūtes,  aiziet mums gar degunu. Veicot aprēķinus par pārvietošanās ātrumu caur centru, nolemjam tuvākās 30 minūtes pavadīt pieturā minot mīklu un iesaistot šajā procesā gan transporta gaidītājus, gan atkal visus iespējamos draugus izmantojot palīdzību «Zvangs draugam». Un protams, kā tad bez google.

Dauderu muzejā mums iet diezgan raiti, laikam jau pateicoties labās tantes vērtīgajām norādēm.  Viena atbildīte tur, otra šur, neliels pārskats pa vitrīnām un done. Visi kā «profesionāli alus dzērāji» pablenzām uz alus glāzēm un «kaut ko ierakstīju».  Lampa, kas novietota pie vienas no vitrīnām, gan laikam bija nelaimīga. To 7 minūšu laikā, ko tur pavadījām ar galvu pret viņu pamanījās atsisties trīs reizes. Pēc labi apmeklētā muzeja, operatīvi arī slēpni vēl pameklējam un visai raiti man to izdodas atrast. Iepazinām arī Antru, kurai niku gan neatceros, kas bija vienkārši atbraukusi paslēpņot un gaidīja, kad tie «sasodītie vientieši ies prom».

Mūsu ilgais ceļš kāpās ved uz Kundziņsalu. Pa ceļam piestājam pie kārtējā slēpņa, bet diemžēl tur notiek «pokemonu-emo sadraudzības kongress» un šo slēpni nākas atlikt.

K-salā mēreni šizīga uzdevuma ietvaros, jāpalavierē starp šaurajām ielām. Vēlāk izrādās, ka uzdevums nav nemaz tik šizīgs un pielietojot patentēto IevasB loģiskā ceļa izrēķināšanas metodi, dažiem posmiem izejam cauri nepiestājot. Pa vidu gan pamanamies dzirdēt no kādas komandas visu, ko viņa domā par šo uzdevumu, un kādā kapronā to vispār var izdomāt. Tomēr, atceramies jau «Izdilusī Pasaka» gūto morāli – neielaisties pārlieku garās sarunās ar vientiešiem – un dodamies vien tālāk. Pa ceļam labā tante visus pacienā ar rožāboliem (tfu tfu tfu par kazlēniņu nepārvērtāmies, no paradīzes neizraidīja) un iegūstam nākamo dīvaino norādi doties uz «galējo dienvidu punktu».

Šeit par laimi mūsu reliģisko pārliecību nostiprina dcDaces līdzpaņemtais Garmins, jo pēc kāda brīža iešanas pa sliedēm, visiem rodas jautājums: «A, kapēc neviens nenāk pretī?» Lai arī man muguras smadzenes saka, ka tālāk būs kaut kas dīvains, līdz galam tomēr skaidru ziņu nav. Jau pēc 15 minūšu pastaigas pa sliedēm un dziesmiņas «a ja pa špalam, opjaķ po špalam idū domoj po privičke…» uzdungošanas, nonākam maģiskajā vietā, kur protams izrādās, ka pāri ūdenim būs jātiek kaut kādā manuprāt dīvāna laivā. Tā kā pirms mums izveidojusies mazrindiņa, tad ātri caur krūmiņiem aiztekelējam pameklēt slēpnīti, bet diemžēl pēc 10 minūšu ilgās meklēšanas tā nevainagojas ar panākumiem un mums laiks doties kuģot.

Visi profesionāli laivpeldētāji kā es, jau sajūsmā spiedz, kad laiva sāk histēriski šūpoties vēl krastā, kad es viņā iekāpju. IevaB iesaka man neelpot apsēsties un sēdēt rāmi. Tā arī daru un turpmākās 83 sekundes apbrīnoju IevasB un McEnroy spējas transportlīdzekļa dabūšanā pāri ūdenim. Gandrīz taranējam kaut kādu dīvainu makšķernieku ar pūsli, bet mans biedējošais skatiens viņu ātri aizbaida. Lai arī man tika ūdens no IevasB aira, tomēr otrā galā nonākam sausi, kas esot ļoti netipiski pirmajai reizei.

Visi ir mēreni saguruši un sāk čīkstēt pēc pusdienām. Diemžēl Statoil šoreiz mums nav pa ceļam, tādēļ nākas izsalkumu remdināt zelējot E-talonu. Sāk pamazām iestāties stadija «ai kājas tik vieglas, bet tomēr nenes». Tādēļ nolemjam braukt nedauz garāko maršrutu un atpūsties ar diviem tramvajiem, jo jānokļūst Tērbatas ielas sākumā, kur meklējot auseklīšus, izkārtnes un visus citus dīvainos objektus, nokļūstam Vērmaņdārzā. Šeit mūsu meitenes rāda klasi un stratēģiskā pārdomātā 6 minūšu ilgā dambretes spēlē, divatā uzvar misteru datoru.

Mūsu ilgais ceļš kāpās ved uz Grīvas ielu, kur pastniekam sākusies histērija konfliktējot ar Grīvas ielas 11 n-to korpusu būvēm. Pa ceļam vien jāaizpilda daži vispārzināmi fakti par pastu, piemēram, kam izdota apaļa marka, vai kam veltīta marka, kas izdota 2001.gada 14.novembrī. Atkal palīdzība «zvans draugam» un «gan jau būs pareizi». McEnroy var izpausties Grīvas ielas masīvā, īssceļā mūs izvedot cauri pa pagalmiem uz pareizo stūri. Atkal talkā nāk McEnroy mazās tehnoloģijas un uz kartes veikli sarakstam korpusu izvietojumu un izfiltrējam, kas kur jālīmē sēžot smilškastē. Vien apstaigājam dažas šaubīgās mājas, lai saprastu, kurā galā šīm ir ugunsdzēsēju kāpnes.

Nokļūstot Arkādija(s) parkā uzdevums ir tik vienkāršs, jo izrādās, ka neesam to izlasījuši līdz galam :) Diemžēl šo faktu konstatējam par vēlu un nedaudz saskumstam, jo 16 soda minūtes ir garantētas.  Tomēr iekšējos spēkus meklējam latviešu dainās un, lai veldzētu saskumušās dvēseles iemācāmies katrs pa četrrindei, kuras atskaitam veikala «Azaids» pārdevējai. Mani gan viņa pārtrauc viducī, prasot komandas numuru, uz ko es ļoti sašūtu un nolasu viņai īsu morāli latviešu valodas skolotājas stilā, ka «nedrīkst cilvēku pārtraukt, ja viņš lasa vai skaita dzejoli». Lai uzsvērtu šo vārdu svarīgumu vēl arī pāris reizes uzsitu ar kulaku pa leti. Pārdevēja gan laikam sasmējās, bet es vēlāk nedaudz sakautrējos. Saņemam uzslavas par labi noskaitītajiem dzejoļiem un, kā vēlāk izrādīsies, arī pēdējo uzdevumu (laiks strauji tuvojas astoņiem vakarā).

Pa ceļam izkalkulējam tramvajus, maršrutus, guļošos policistus. Pie cirka atrodam slēpni, kuru kāds ir «noslēpis labāk», un turpat netālu pieturā kārtējo komandu, kas stāsta, cik viss ir slikti, visu ko domā par organizētājiem un kaut kādas ļoti sarežģītas rēķināšanas shēmas, kas viņus aizved uz nekurieni ar sab.transp. Jau atkal neielaižamies garās sarunās ar vientiešiem un pēc padsmit minūtēm, laimīgi un saguruši finišējam iekš «Pastnieks vienmēr zvana divreiz».

Šeit izrādās par 0,20Ls var pasūtīt savu plati (70to gadu) un par standart-cenu Ls 4,90 paēst. Garšoja labi, varbūt tādēļ, ka beidzot dabūjām ko vairāk par junk food. Nepaspējām ne izspēlēt Riču-Raču, kad jau tika organizēta apbalvošana. Iepriekšējos gados, visu laiku uzvarējusī komanda šoreiz ieguva vien trešo vietu, otrajā vietā bija kaut kas, kā nosaukumu es neatceros, bet pirmo vietu ieguva JARNIKA. Ar to arī viņas apsveicam! Kā gāja «Jūsu biļetīti, lūdzu!» pagaidām skaidru ziņu nav, bet pārskatāmā nākotnē, to uzzināsim Enkurā.

Pēcvārds

Pasākums tādiem dīkdieņiem, klaviatūru knibinātājiem kā man, noteikti likās  interesants, ja to uztver kā atpūtu nevis histēriskas sacensības. Man gan no iepriekš lasītā bija radies iespaids, ka būs vairāk jāspiež uz loģistiku, bet autori tomēr bija spieduši uz uzdevumiem. Ja drīkst paust savu viedokli, gribējās, lai uzdevumi būtu īsāki (~ kā Grīvas ielas)  un vairāk izkaisīti pa dažādiem Rīgas rajoniem.

Update: «Jūsu biļetīti, lūdzu!» ieņem godpilno astoto vietu, ar izcilību izpildot vairākus uzdevumus!