No pastnieka ar mīlestību

Kā jau katru gadu, arī šogad viens no gada gaidītākajiem notikumiem negaidīti tomēr nolēma notikt. Pastnieks nolēma piezvanīt šogad simts reizes, par godu #LV100 un apciemot mūs, lai dāvātu savu prieku un dalītos pieredzē ar jaunākajiem atklājumiem kaprona sintezēšanā.

Kā jau ierasts, katrs kārtīgs Pastnieks sākas ar pirmo uzdevumu – navigāciju līdz starta vietai. Par laimi, mani attapīgie komandas biedri norādīja, ka 25. trolejbuss dodas taisnā virzienā uz startu. Tomēr jau no rīta dodoties uz pieturvietu, pagalmā pamanīju aizdomīgus personāžus, kas izskatījās akurāt pēc pastniekiem, bet devās man pretējā virzienā. Mazums kur cilvēki mitruma un vēja izturīgās drēbēs ar mugursomām svētdienas rītā dodas. Paraustīju plecus un devos tālāk, lai pēc pavisam neilga laika secinātu, ka konkurenti bija izvēlējušies maršruta kombināciju 22 + 3 autobuss, kas ironiskā kārtā veido 25! Tā bija zīme!

Lai arī pastnieks nolaidās šogad ar vērā ņemamu, un iepriekš tam neraksturīgu, kavēšanos, tā ierašanās šovs bija to vērts. Lepni izslīdēt, pa nomaļas lidostas piebraucamo ceļu, cilvēku pūļa gavilēm pavadītam, nav tas pats, kas braukt pa tukšu Šķūņu ielu Fiatā. Pēc grandiozā starta svinīgi atplēšam aploksnes un velkam Iļģuciema virzienā. Ielu nosaukumu atšifrēšana mums vedas ļoti raiti, tomēr māju nr piemeklēšana ne tik viegli. Izmantojam 21. gs. tehnoloģijas, lai ātri noskaidrotu, kuri nami ir kurās ielās un mēģinām kaut ko sakasīt. Kā parasti šajā uzdevumā pieļaujam stratēģisko kļūdu nesadaloties un rezultātā nākamo gala vietu noskaidrojam pēc vairāk nekā stundas. Rīgas Satiksmes dievs mums nav labvēlīgs un savienojumu ar 8. autobusu nokavējam teorijā par 1 minūti, tādēļ uzreiz migrējam 25. trolejbusa virzienā ar pastaigas piedevām.

Jāatzīmē, ka teju 10 gadus ilgā pieredze pastniekojot ir darījusi savu. Visi komandas biedri jau laicīgi parūpējušies par dažādiem pārtikas izstrādājumiem, un pirmās pusdienas vai 3 brokastis ieturam jau trolejbusā. Ejot uz nākamo punktu, jūtam, ka esam kaut kur nopakaļus, jo dalībnieki viens pēc otra nāk mums pretim. Daudz cenšamies nesaskumt, saulīte vēl augstu kalnā. Pa ielu pretim nākošie kaimiņi (nejaukt ar deputāta kungu), nosauc, ka spalvu vajag divreiz mazāk. Noraustam plecus un dodamies iekšā.

Uzdevums brīnišķīgs, iesvērt pa 100 gramiem dažādu izstrādājumu – makaronu, spalvu, ziņojuma dēļa, Skaidras un protams avīžu. Mūsu revolucionārā inženieru komanda, ilgi nedomājot, uzlabo iepriekš pamesto svaru konstrukciju, nolemjot, ka uz ķieģeļu kants svērt varētu būt daudz precīzāk nekā uz plaknes. Analītiķu nodaļa nāk klajā ar piedāvājumu atsvaram izmantot rūpnieciski kalibrētu šokolādi. Nedaudz roku veiklības un mūsu svari darbojas ar nevainojamu precizitāti. To apliecina arī tiesnešu kontrole, visur iegūstam augstāko novērtējumu un nobīdi no normas vien par dažiem gramiem.

No Krūzes ielas dodamies prom Kauguru ielas pieturas virzienā. Kamēr Ieva ar Mce groza papīrus un skatās debesīs, mēs ar Lauru mēģinām izburties cauri dažādu reliģiju galvassegām. Ātri vien nonākam strupceļā ar lakatiem ap galvu, kas visi vizuāli izskatās vienādi, bet katrs tiek saukts savādāk. Pieturā mūs pārsteidz negaidīti pārpildīts 22. autobuss. Pie sevis nolemju, ka tautieši no Lielbritānijas atgriežas mājās, ko apstiprina kāda kundze ar milzīgu koferi. Tā kā autobusa pasažieru plūsma mūs atdala, tad buršanās ar reliģijām paliek pretējā komandas pusē. Vecrīgā piebeidzam reliģiskas dabas jautājumus un gandrīz jau dodamies ķert pastnieku, kad tas mums negaidīti pats uzskrien virsū, lai arī pamanām to pēdējā brīdī.

No saņemtās aploksnes izvilkto rēbusu Ieva atrisina tā it kā lasītu ābeci. Dodamies Viesturdārza virzienā, kas izrādās man labāk pazīstams kā Dziesmusvētku parks. Tur mūs sagaida uzdevums amerikāņu stilā. Braucot ar velosipēdu, slaidā metienā jāiemet avīze “mājas pagalmā”. Šo atbildīgo uzdevumu deleģējam Mce, kurš daudz nepretojas un dodas trasē, sekmīgi (pēc tiesneša domām) izpildīdams 4 no 5 metieniem. Pametot vietu uzzinām, ka esam tuvāk beigu astei un turpinām doties tālāk. Ceļš nav grūts, bet atbildīgs, ieraugot 24. maršruta autobusu nolemjam pielikt soli un slaidā skrējienā ar dažiem pavadošajiem lēcieniem ieraušamies tajā un jau pavisam drīz esam LNVM. Kamēr bijis prom vairākus gadus, pastnieks jūtami paceļojis. Simtgades logo atpazīstam tikai tuvējām kaimiņvalstīm, vēl dažus izdodas izgooglēt, pārējos paļaujamies uz haļavu.

Muzejā mūs sagaida prāvs apmeklētāju skaits. Turpat mūs sagaida lapa ar 15 jautājumiem par dažādiem notikumiem Latvijas vēsturē pēdējo simts gadu laikā. Dabiskā ceļā sadalāmies grupās un izklīstam. Mums ir 45 minūtes rezervēta laika. Man jau atkal ar atbilžu meklēšanu neveicas un pēc ilgas bakstīšanās ar mokām izdodas atrast šo to, ko citi jau atraduši. Tomēr sev par lielu pārsteigumu kā komanda spējam visu sakasīt laicīgi un vēl pēdējo minūti pirms izejas dīdīties pie koda gaidot pareizo pulksteņa laiku sistēmā.

Tālāk ceļš mūs pārliecinoši aizved Jaunās Teikas virzienā. Krustojumā ieraudzījuši 17. trolejbusu gandrīz apčurājušies no laimes, skrienam tam nopakaļus un lecam iekšā. Pa ceļam tiek pārbaudītas mūsu latīņu valodas zināšanas. Un jau šajā uzdevumā mums rodas sajūta, ka pastniekam kaprons padevies šogad labs. Mūsu pilnīgi skaidri derīgie latīņu valodas tulkojumi nekādā veidā neiet kopā ar pastnieka iedomāto burtu skaitu. Paburamies pēc metodes kā sanāk tā sanāk un liekamies mierā. “Galapunktā” sastopam vairākas komandas, kas satupušas zemē kaut ko buras. Tā kā nekad nevar skaidri zināt kurā virzienā viņas dodas, nepievēršam tam daudz uzmanības un ejam kur jāiet. Pa ceļam izdodas apdzīt ratiņu klases dalībniekus, kas kaut ko gvelž par pingvīniem, un atgūt vismaz nelielas pašcieņas druskas. Veikuši nelielas manipulācijas ar skapīšiem un kodu ievadi, konstatējam, ka durvis visvieglāk ir atvērt, verot. Mūsu pašcieņa strauji paceļas spārnos kā fēnikss no pelniem, jo pastnieka ķeselē ir prāvs žūksnis aplokšņu. Uz mirkli apsveram iespēju tās bojāt vai kā citādi iznīcināt, tomēr liekamies mierā un paņēmuši savējo dodamies tālāk.

Nākamais uzdevums ir brīnišķīgs. Lērums dziesmu par simtu, dažu sekunžu fragmentos. Klausāmies, meklējam, dažas pazīstam no galvas. Uz mirkli piesēžam uz betona atlūzām, kur tiesājot līdzpaņemtos labumus un dzerot kvasu no pudeles, šifrējam dziesmas kā īsti pacani, klausoties tās telefonā uz skaļo. Šo arī oficiāli nominējam kā mūsu mīļāko uzdevumu. Kad tuvumā pamanām jau trešo komandu, metam izklaidei mieru un dodamies uz nākamo punktu. Rajona pārzinātājs rosina izmantot īsceļu, kas ved diviem vilcienu sastāviem pa apakšu. Daudz nedomādami, piekrītam, bet kā smejies karma dara savu un atspēlējas zinātājam ar nelielu traumu. Tādēļ bērni, nekad nešķērsojiet sliežu ceļus pa vagonu apakšu. Pat tad, ja tie ir nostiprināti stāvēšanai un bez lokomotīves. Tas ir ļoti bīstami un var beigties letāli.

Ja sākumā, gaidot pastnieku, mēs domājām, ka visi objekti atradīsies baznīcās, tad jau šajā dienas daļā skaidri saprotams, ka tā nav. Tomēr šis punkts mūs aizved uz objektu, kur jādara garlaicīgākais uzdevums jebkurās sacensībās – jānoskaidro vai attēlā redzamais objekts atrodas šeit vai Barselonā. Kā profesionāļi izvērtējam iegūto laiku pret patērēto, kaut ko atrodam kaut ko atkal uz čuju un ilgi neaizkavēdamies šajā unikālajā vietā, dodamies tālāk. Nedaudz apjūkam pie krustvārdu mīklas, kur visi vārdi ir vienāda garuma, tomēr visai veikli tiekam pie pareizās kombinācijās un nedaudz pārsteigti, nedaudz smagi nopūzdamies, dodamies autobusa virzienā.

Neveiksmīgi nokavējam 1. tramvaju. 21. autobusu esam spiesti gaidīt teju 20 minūtes. Loģistikas analīzes nodaļa reportē, ka alternatīvi maršruti paņems tikai vairāk loģistikas un ilūziju, ka pārvietojamies, kamēr gala ietaupījums būs vien pāris minūtes. Atmetam ar roku, izvelkam pārpalikušos ēdienu krājumus un mēģinām saprast, kur pastnieks tik labu kapronu dabūjis. Pingvīniem arī vajadzētu. Uzdevums ar baznīcu šifrēšanu liekas pilnīgs kosmoss, kas nepakļaujas nekādiem loģiskā saprāta principiem. Iespējams tā arī būs mūsu kļūda to risinot, jo ilgajā gaidīšanas laikā un vēlāk braucot, tā arī nespējam tikt pie atrisinājuma. Patiesībā, nespējam tikt pat pie teorētiskā veida kādā būtu jāsasniedz atrisinājums. Iespējams, mēs esam pārāk sarežģītas personības.

Tikmēr nokļuvuši jauno laiku dievnamā, kurš pārējai pasaule ir pazīstams kā zviedru lielveikals IKEA, tiekam pie diviem uzdevumiem. Viens paģēr tekstā sazīmēt ielas, otrs iepazīties ar ekspozīciju. Ātri organizējam darbu grupās un kamēr viens uzdevums tiek risināts ar karti uz ērtiem galdiem, tikmēr otrā grupā inspicējam dzīvokļus. No sākuma jau atkal nespējam izsekot pastnieka kapronam, bet tad nejauši aizķērušies aiz koridora tepiķa, nolemjam restaurēt notikumu gaitu. Gluži kā tādi izmeklējoši žurnālisti, vai Erkils Puaro. Un mūsu metode vainagojas panākumiem, kad paceļot karotes, lai paņemtu saldējumu ieraugām meklēto. Ātri vien sākam sekot Skaidrītes soļiem. Vispār tas nu ir viens sievišķis, es jums teikšu. Aiziet pie citiem it kā māju pieskatīt, bet izložņā gan sifonus, gan vēl dušā ieiet.

Pavisam drīz atgriežamies izejas pozīcijās, neliels goda aplis ar uzmundrinošiem piedāvājumiem iegādāties dažādas neērtas kravas un esam atpakaļ uz ielas. Uz mirkli jau sākam iet Biķernieku trases virzienā, bet tad māte Google ziņo, ka labāk izmantot 52. autobusu. Sacīts – darīts. Neliela pastaiga pa topošo rīgu, kur jau izvietotas pieturas, bet kāds aizmirsis norīkot uz tām braucošus autobusus, un esam Ulbrokas apļa pakājē. Jau pavisam drīz mūs priecīgi sagaida 52. autobuss.

Man šķiet brīdī, kad izkāpām no autobusa, sajutām vēsumu no durvju puses. Saulei priekšā aizgāja mākoņi un praktiski iestājās polārā nakts, ziema un bezpriģels reizē. Mēs nonācām pie grūtākā posma jebkurā pastniekā – fināla uzdevuma. Vēl ne reizi to neesam atrisinājuši bez sāpēm un ciešanām. Vēl ne reizi tas nav bijis blink blink un gatavs. Arī šī reize nav izņēmums. Bet pirms tam mums ļauj izklaidēties ar četrvietīgiem sniega dēļiem ejot ļoti nesinhronā ritmā. Lai arī sākotnēji konkurenti mums ieliek, mēs izraujam uzvaru apgriešanās manevrā brīdī, kad saprotu, ka vadības groži ir manās kājās.

Tikuši pie uzdevuma, tā konceptu saprotam pirmajās 20 minūtēs, bet atlikušās 40 pavadām maldīdamies un meklēdami citus konceptus, jo atbilde rokās nedodas. Konkurenti priecīgi-atsaluši dodas prom un uzsauc, ka bez galda neiztikt. Vēl mirkli mocamies, saņemam signālus no paša pāvesta, bet rezultāts gribēdams nenāk rokās. Visbeidzot apmeklējam Kasieri pie lodziņa, kurš atnāca krietni pēc mums un jau dodas prom, aplūkojuši viņu revolucionāro tehniku, izmantojot horizontālu galdu, beidzot iegūstam lietojamu atbildi. Šeit arī viss mūsu pa dienu ietaupītais laiks iztek kā smilšu graudiņi pludmalē starp pirkstiem. Vairāk nekā stundu svinīgi pakāšam, nosalstam pie slavenākās izgāztuves Rīgā, pazīstamas arī ar nosaukumu – Ušakova kepka (kas, kā runā pilsētā, esot reģistrēta preču zīme). Neliela negaidīta loģistika caur Purvciemu un mēs svinīgi ierodamies vietā, kas mums pārsteigumā liek ieplest mutes.

Pēc reģistrācijas finišā un nelielas pamīņāšanās, nolemjam, ka vakariņas ēst ārā pēc pamatīgas saldēšanās nav mūsu aicinājums un dodamies siltāku vietu meklējumos. No sirds pateicamies Pastniekam, Miervaldim un Skaidrītei, kā arī viņu atbalsta grupām par sarūpēto dienu un izklaidi. Ļoti cerams, ka nākošais pastnieks mūs apciemos biežāk, jo pretējā gadījumā kaprons ierūgst un kļūst pārāk spēcīgs.

P.s. Fillmore 12. vieta.

P.P.S. Tā kā nākamgad aprit 10 gadi kopš mana pirmā pastnieka, tad sagaidu, ne tikai pastnieka triumfālu atgriešanos, bet arī uzvaru tajā.

Foto: IvetaZ